The grass is always greener on the other side of the fence.
Tā nav kaut kāda apslēpta slimība? Tāda veida domāšana?
Vakardien pie sevis iečīkstējos par to, ka man vairs nav tie sasodītie 19/20 gadi un ka tagad, studējot vēlreiz, absolūti nevaru sev pārkāpt pāri un piedalīties viņu aktivitātēs. Nu, neiešu taču uz iesvētībām, jo man tādas ir bijušas un man ir daudz vairāk gadi. Nu, neskriešu uz stundentu pašpārvaldi, lai iesaistītos visāda veida pasākumos. Ja godīgi, tad man joprojām ir diezgan liela mistika, kā īsti izskatās mani grupas biedri.
Forši skatīties, kā citiem tas viss ir viegli un vienkārši ar savu vienīgo pienākumu dzīvē - mācīties. Un tagad pati sajūtos mazliet grumpy ar nu jau diezgan nopietnu skatījumu uz lietām, ar pilnīgu citu dzīves uztveri un mazliet saraukto pieri. Bet tajos gados es visu RTU būtu noslaucījusi nost ar savu hiperaktivitāti un smiekliem.
Un man mazliet skumīgi, ka nevaru samainīties vietām - ka nevaru būt tāda, kā viņi, jo tas ir sasodīti neatgriezenisks process.
Tā nav kaut kāda apslēpta slimība? Tāda veida domāšana?
Vakardien pie sevis iečīkstējos par to, ka man vairs nav tie sasodītie 19/20 gadi un ka tagad, studējot vēlreiz, absolūti nevaru sev pārkāpt pāri un piedalīties viņu aktivitātēs. Nu, neiešu taču uz iesvētībām, jo man tādas ir bijušas un man ir daudz vairāk gadi. Nu, neskriešu uz stundentu pašpārvaldi, lai iesaistītos visāda veida pasākumos. Ja godīgi, tad man joprojām ir diezgan liela mistika, kā īsti izskatās mani grupas biedri.
Forši skatīties, kā citiem tas viss ir viegli un vienkārši ar savu vienīgo pienākumu dzīvē - mācīties. Un tagad pati sajūtos mazliet grumpy ar nu jau diezgan nopietnu skatījumu uz lietām, ar pilnīgu citu dzīves uztveri un mazliet saraukto pieri. Bet tajos gados es visu RTU būtu noslaucījusi nost ar savu hiperaktivitāti un smiekliem.
Un man mazliet skumīgi, ka nevaru samainīties vietām - ka nevaru būt tāda, kā viņi, jo tas ir sasodīti neatgriezenisks process.