Moments trolejbusā
Vakardien trolejbusā, braucot pāri Vanšu tiltam, viens mazs bērns reizi pa reizei spalgi iekliedzās, ka neredzot Rīgas burtus (laikam jau uz dambja) un sazina ko vēl. Būšu godīga - baurot mazajam patika.
Un tad vienā brīdī kāda sieviete valdonīgā un diezgan dusmīgā balsī iesaucās: "Tu beigsi vienreiz baurot? Kas tas par bērnu, kurš nevar paklusēt. " un tamlīdzīgi.
Pirmajā sekundē nodomāju, ka tā ir traka bērna māte, kura cenšās savaldīt savu bērnu man nesaprotamā manierē.
Bet tad dzirdēju pavisam klusu atbildes gājienu: "Tas nav Jūsu bērns. Ja Jums traucē, tad kāpiet ārā." Izrādās, bērna māte bija pavisam cita sieviete, kas čaukstēja kā lapas vējā. Ja nemaldos, tad valdonīgā svešiniece vēl turpināja pārmest, ka sieviete vispār nemāk audzināt un savaldīt savu bērnu.
Stāvēju un domāju, kuras pusē esmu. Protams, dziļi sirdī uzskatu, ka man neviens nevar norādīt, kā audzināt savu bērnu, pat mana miesīga māte ne. Pie tam sabiedriskajā transportā jārēķinās ar to, ka tur smird, tur dzer, tur bauro, skaļi runā, lieto lamuvārdus, tur kaujās un bučojas. Burtiski tur notiek viss iespējamais un neiespējamais. Ja nepatīk - brauc ar personīgo transportu vai taksi.
No otras puses - eu, mēs esam tilta vidū, nekur neviens nevar izkāpt,ja! Pie tam no tā bērna var piemesties migrēna. Un esam taču pieklājīgi ļautiņi, kas transportā, runājot pa telefonu, pat balsi pieklusinās, lai citiem netraucētu. Bērnus tā kā arī vajadzētu savaldīt.