Miermīlīga stagnācija
Var jau būt, ka jebkura pietiekami aktīva un ambicioza sieviete pēc 25 nonāk līdz punktam, kad vairs neinteresē darbs un izaicinājumi, sasniegumi un "augstāk-tālāk-stiprāk" koncepts. Bet es ne par kādu naudu nebūtu domājusi, ka arī mani ķers šis vilnis.
Tā apziņa, ka vienīgais, ko vēlos, ir mājsaimniecei līdzīgs dzīvesstils, mani burtiski nogalina. Gribu mieru, gribu sēdēt mājās, gribu taisīt savam čalim ēst un sagaidīt mājās ar siltām vakariņām. Gribu lasīt grāmatas un mazgāt traukus, pļāpāt ar draudzenēm pie kāda kokteiļa piektdienas vakarā un sapņot par vēl mierīgāku nākotni.
Ambīcijas un "maksimuma" režīms pārplīsuši kā ziepju burbuļi. Tas ir tā, it kā es būtu iekārtojusies ērtos spilvenos, gribētu piecelties, bet nekādi nevarētu saņemties, jo ir tik sasodīti labi.
Vienīgi mani mierina apziņa, ka tas ir pagaidu stāvoklis. Tā neesmu es.