Reti, bet reizēm uznāk brīži, kad mana kvēlākā vēlme ir - kaut visi mani draugi būtu tikai čaļi.
Tikai tagad uzzinu, ka draudzene gatava mani sadedzināt dzīvu, jo aptuveni uz pēdējo dienu no četrām atļāvos, maita, uzaicināt draugu.
Un prasu - vai viss ok - jā, jā, lai tak braucot. Izrādās, esmu briesmīga un padarījusi cilvēku nelaimīgu. Džīzas. Un cilvēks man vienmēr visu saka acīs - kad to vajag un kad to arī nevajadzētu, bet tagad, kad tas bija viņai pašai sasodīti svarīgi, klusē kā partizāns un cer, ka man pēkšņi uzradīsies maģiskas spējas lasīt domas.
Vārdu sakot, šaušalīgi. Jo te būs nerunāšanas, pūšanās. Un ko tādu neaizmirsīs vēl gadu.
Vot tā, pārdzīvojumi pārdzīvojumu galā - un tieši tad, kad centies no tādiem izvairīties līdz pēdējam.