klubiņā.
Kaut kādā veidā trešdien nonācu klubiņā, kur patiesībā jau bija ļoti dažāda paskata cilvēki - vieni apmēram pidžammās, otra daļa bārbijkleitās un zolīdos kreklos, bet citi tādi, kuri pa taisno varētu staigāt pa sarkano paklāju.
Kur tajā visā jūklī biju es, nav ne jausmas un patiesībā arī nerūp.
Pēdējā laikā tādas vietas sanāk apmeklēt ar regularitāti reizi 3 mēnešos, kas manam agrākajam ampluā būtu katastrofa un nejēdzība augstākajā pakāpē. Šī reize atšķīrās no citām, jo negāju ar "savējiem" jeb cilvēkiem, ar kuriem jūtos brīvi un labi, kuri paši nebūs aizņemti ar apkārtējo cilvēku pētīšan-skenēšanu vai pretējā dzimuma makšķerēšanu. Parasti jebkādas iestādes apmeklēšana sastāv no dziedāšanas pilnā kaklā, maksimālas ārdīšanās uz deju grīdas un ļoti pozitīvi pavadīta laika. Ar savējiem.
Ne šoreiz. Šoreiz, kā izrādās, mana kompānija bija makšķerēšanas augstākās līgas profesionāle. Lai ko es teiktu, lai cik aizrautīgi žestikulētu, pievienojot savu izcilo mīmiku, mana dārgā paziņa knapi spēja uztvert katru 5. vārdu. Kas man neatstāja lielas izvēles iespējas kā tikai no sirds uzsūkt apkārt valdošo atmosfēru un ļoti stingri koncentrēties uz savas glāzes tukšošanu.
Kad man viens paziņa pārmeta, ka nav mani 100 gadus nekur redzējis, tāpēc bija absolūti pārliecināts, ka esmu pametusi šo valsti, es no visas sirds gribēju ielaist lodi vismaz kājā. Sev. Par to, ka vispār atnācu.
Jebkurā gadījumā iespējamie varianti ir dažādi:
a) klubiņi nav domāti man, ja neeju kopā ar savu kompāniju, kas liek aizmirst apkārtējo pasauli;
a) klubiņi nav domāti man, ja neeju kopā ar savu kompāniju, kas liek aizmirst apkārtējo pasauli;
b) mani absolūti nesaista tāda tipa publika;
c) esmu mainījusies;
d) laba laika pavadīšana tagad ietver kvalitāti, ne kvantitāti. Izbrauciens ar riteņiem ir 1000x nozīmīgāks nekā kokteiļu sūkšana bārā;
e) varbūt vienkārši esmu kļuvusi pārāk jutīga. Pēkšņi naivums un ticība labajam ir pievilcīgākās lietas pasaulē.