Sajūta tāda, it kā būtu nonākusi tādā nebeidzamā loop'ā, no kā izeja absolūti apslēpta manam skatienam. Trausies ārā no peļķes, lai pēc tam nonāktu jūrā līdz ceļiem.
Un jautājums ir viens un tas pats - ko, pie velna, es atkal izdarīju nepareizi? Ir neizsakāma vēlme saprast savu kļūdu, iemeslu, kāpēc situācijas ir vienas un tās pašas.
Tas ir tāpat kā noliekties pie grāmatas lapas tik tuvu, ka pieskaries ar degungalu. Tu neredzi nekā, viss ir miglains un izplūdis, jo esi visā pārāk dziļi iekšā.
Būtībā es neredzu nekā. Un tas, cik zinu, nav pats labākais veids, kā iemācīties darīt pareizi.