Kaut kā jocīgi sanācis - pirms mazliet mazāk kā gadiem 10 biju pilnīgi cits cilvēks, diplomātijas iemiesojums, visiem biju labākā draudzene un uzticības persona.
Toties pašlaik ir tā, ka attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem jūk un brūk. Es saku burtiski visu, kas man prātā un tas nodara ne vien ļaunumu citiem, bet arī bumeranga efektā ar vislielāko tricienu nāk atpakaļ man. Varētu vainot darba specifiku, ka esmu kļuvusi valdonīgāka (kaut arī to īpaši ārēji neizvēršu), ar konkrētām prasībām, augstu neiecietības un aizkaitinātības koeficientu, kā arī vēlmi izteikt savu viedokli, it īpaši, ja tas neatbilst "vēlamajam".
Skumīgi. Sanāk, ka man neviens nepatīk. Bet attiecības ar citiem tomēr ir pašsajūtas spogulis. Patiesībā sanāk, ka es sev nepatīku. Tāds nepatīkams tipiņš esmu kļuvusi :D
Vajadzētu reanimēt paklusēšanu un diplomātiju.