Viss nāk un aiziet tālumā.
Tāda sajūta, it kā es ietu cauri attiecību (laulības?) šķiršanās fāzei. Sazināšanās ar kolēģi notiek tikai elektroniski, izskanēja frāze "...kad nākšu pakaļ savām mantām". This is official.
Un tad es saprotu, ka, neskatoties ne uz ko, mūsu ceļi burtiski jau tagad ved katrs uz savu pusi. Pārējās visas ir formalitātes, kas, visticamāk, iztiks bez klātbūtnes efekta.
Es tiešām jūtos vainīga, jo man bija jārīkojas kā maitai tad, kad īpaši to nevēlējos. Es neesmu maita, tā ir tā problēma. Man bija viss jāpaņem sev, jo citādāk nevarēja.
Mazliet skumji. Daudz negāciju. Vainas sajūta. Šaubas. Vai arī vienkārši stulbie svari.