"Gan divdesmitajos gados, gan tagad ir divdesmit un trīsdesmitgadnieki, kuri nesaprot, ko vēlas, un ir apjukuši, un meklē, un viņiem sāp, un viņi grib, lai viņiem būtu vienalga. Reizēm viņi ir garlaikoti, ar pārāk daudz vai tieši pārāk maz naudas, viņi ir izlaidīgi vai izlaisti, viņiem nav darba (Ficdžeralda romānos tas ir tādēļ, ka viņiem nav nepieciešamības strādāt, šobrīd tas ir tāpēc, ka liela daļa šo darbu nevar atrast), un viņiem nav nākotnes vīzijas. Ja dārdošo divdesmito moto bija anything goes, tad tagad līdz riebumam nodrāztais yolo (you only live once) vēsta par to pašu – dzīvo bez nožēlas, dzīvo ātri un daudz, jo jebkurā brīdī pasaule var sajukt prātā, un viss var beigties. Bezmērķīgums un apjukums, kas valdīja tās jaunatnes vidū, kas bija uzaugusi pēc Pirmā pasaules kara un piedzīvoja piepešo eiforisko uzplaukumu, smējās sejā sausajam likumam, bet arī sagaidīja biržas sabrukumu un Lielo depresiju, ir tieši tāds pats kā šobrīd – visi vēlas visu, bet nevar pateikt – precīzi ko. Ne velti vienīgais cilvēks, kurš Ficdžeralda aprakstītajās ballēs ir skaidrā, ir pats Džejs Getsbijs, jo viņš ir vienīgais romāna varonis, kurš skaidri un precīzi zina, ko viņš vēlas." (M.Martinsone, Getsbija amerikāņu sapnis)
Mēs mēdzam iedzert un ballēties tāpēc, ka esam nabaga apjukušie jēriņi, kuri nezina, ko vēlas?
Ah, cēlais iespēju laiks - jēga pilnīga nulle. Cilvēki ir nelaimīgi gan pēc kara, gan tagad. Tikai interesanti, ka daudzi izvēlas nevis atrast ceļu, kā kļūt laimīgiem, bet gan visu lāpīt ar vienaldzību.
Mēs mēdzam iedzert un ballēties tāpēc, ka esam nabaga apjukušie jēriņi, kuri nezina, ko vēlas?
Ah, cēlais iespēju laiks - jēga pilnīga nulle. Cilvēki ir nelaimīgi gan pēc kara, gan tagad. Tikai interesanti, ka daudzi izvēlas nevis atrast ceļu, kā kļūt laimīgiem, bet gan visu lāpīt ar vienaldzību.