Attālums dziedē!
Sen zināms fenomens, kas jāatzīmē, lai kārtējo reizi neaizmirstu un neatklātu no jauna kā brīnumu - proporcionāli kilometru attālumam, kas tiek nobraukts/noiets ar mērķi attālināties no Rīgas, pieaug arī laimes sajūtas koeficients. Unikāli :)
Ja vien nebūtu neciešamās galvassāpes no šejienes nekvalitatīvā alkohola (nekad neatceros, ka jāņem sava blašķe, goda vārds!), es teiktu, ka sen neesmu sajutusies tik apmierināta ar dzīvi.
Manā gadījumā tāda "aizbēgšana" ir tīri veselīga, jo mēģinu vienkārši aizbēgt no darba. Tāpat jau aizsmakušā tālbraucēja balsī sanāk vīterot pa telefonu, jo ir vēl daži trakie, kuri arī strādā sestdienās.
Bet ir labāk - tas tiek darīts ar smaidu sejā.
Aptuveni 217 laimes pilieni manā saspringuma kamolā. Būs taču kādreiz jāiegādājas kāda būdiņa šeit, lai varu šad tad atbraukt ne tikai izciemoties, bet izbaudīt savu pleķi :)