Rokasspiediens ar vīriešiem mani vienmēr ir mulsinājis, jo es nekad neesmu sapratusi, ko es vēlos sagaidīt.
Ja man paspiež roku ar lupatveidīgu piesitienu, es to uztveru kā vistīrāko apvainojumu, jo neesmu nekāda jēla ola. Jo pārsvarā taču tās ir lietišķas tikšanās vai tāda tipa aptākļi.
Ja man paspiež roku tā, ka knapi novaldos, lai nesaviebtu seju aiz sāpēm, arī to es uztveru kā apvainojumu. Es taču neesmu mežcirtējs, dieva dēļ!
Laikam būs jāpārlapo ētikas jeb labās uzvedības grāmatas vai tamlīdzīgi. Godīgi sakot, man nav ne jausmas, kas ir pieņemami.