| [ |
mood |
| |
labs |
] |
| [ |
music |
| |
Qeen - We Are the Champions |
] |
Tādas dienas kā vakardiena man vēl nekad nebija bijis. Kaut kas tik netverami jauks. Satiku sen neredzētus cilvēkus. Runāšanās. Beztolkā, bet kas par to? Smiekli, dāvaniņas (nesabīstieties, tā nav z-svētku sērga), pankūkas, vīns, smaidi viņu (jūsu?) sejās. Cik žēl, ka tik reti. Bet varbūt savādāk būtu grūti to novērtēt?
Un tajā pašā vakarā - vēl viena ne mazāk jauka tikšanās. Daži no otrā kursa, meitene, ko kaut kad ļoti sen laikam pazinu, ģitāra, Radiohead, Qeen, atkal smiekli. Un sirsnība. Laikam. Visamaz man tā gribas domāt. Bet es nedomāju, ka būtu jēga simulēt, vai ne? Sirsnību. Filma par The Doors/Džimu Morisonu trijos naktī. Un atkal ģitāra. Skaistums un siltums, kā to lai noformulē...draudzīgums. Tas nav bieži. Bet kas teica, ka nevar būt? viss ir mūsu rokās. paskaties uz zvaigznēm
Mhm. Skate, starp citu, beigusies. Atzīmes ir ok, pat labākas nekā uzdrošinājos cerēt. Es ļoti ceru, ka Stalloni neizmetīs. Viņam jāsaņemas.
Un šovakar ar skatāmies Beautiful Mind. Un rīt uz konci. Tur būs mulsinoši daudz zināmu seju. Es zinu, ka mulsinoši. Bet tas tā. Es tak es eju uz mūziku, ne uz sejām skatīties galvenokārt.
Padoms: Ja jūs neviens nekur neaicina, uzaiciniet paši :)
|