mein silber legionen -- Day [entries|friends|calendar]
antagonist

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

Tāpat vien [25 Mar 2004|10:33pm]
[ mood | Toxicomaniac ]
[ music | Air - Alpha Beta Gaga ]

Tāds noskaņojums, ka gribas klausīties Oasis, RHCP un Soundgarden, nevis zāģi. Ar lieliem šo grupu mūzikas gan lepoties nevaru :\ Situāciju nedaudz glābj man piederošie Coldplay un Air albumi, kā arī dažas izlases, kurās atrodamas pa Incubus un Mono dziesmai .

Parkets nolakots vēlreiz :) Tāds aizdomīgi jautrs garīgais, ir aizdomas, ka lakas dēļ. Manā istabā nesmird, bet telpā kur kompis gan :]

Čut vai visi draugi ieviesuši pa otram žurnālim un jūtas neiedomājami konspiratīvi. Es jau arī varētu ieviest bara pēc, bet vai man vajag? Visu varu drukāt tepat, bet to, ko nevaru (diezgan daudz, īstenībā), nerakstītu arī nekur citur. Es šeit rakstu tikai savas domas, alegorijas un šādus tādus ikdienas “piedzīvojumus”, bet atšķirībā no daudziem, gandrīz nekad emocijas. Bez viņām vispār būtu daudz vieglāk dzīvot. Cenšos. Bet reizēm nesanāk.
Toties rakstīšanas stils man nedaudz mainās [ietekme], un teksti kļūst arvien mazāk ar commono sensu uztverami un izprotami.

Visai kardināli pamainīju userpictures, lielākā daļa ir pavisam jauni un jūsu vērtējumam iepriekš nepakļauti. Vecie vairs īsti labi neatbilda dvēseles stāvoklim. Vislabāk pašai patīk KIRIL (Kirils Pirogovs - labs krievu aktieris, btw), jo nez kāpēc viņš man tieši asociējas ar Air gabalu Alpha Beta Gaga. Grupa lieliska, skaņdarbs brīnišķīgs, noklausieties, ja jums ir tāda iespēja.

[jocīgi, vai cilvēka pienākums pret saviem līdzcilvēkiem un pat tuviem draugiem ir būt tādam (uzvesties tā), kā viņu ir pieraduši redzēt/dzirdēt/utt.?]

Varbūt šodien aiziet gulēt ātrāk?

10 comments|post comment

Alegorija par Sniegbaltīti [25 Mar 2004|10:35pm]
[ mood | snow [coma] white ]
[ music | Incubus – Drive ]

...un lejiet pār mani savas neizpratnes upes, kas šķiet Pasaules Plūdi esam, bet apsīkst tiklīdz beidzas ieganstu lieti, tomēr tas netraucē jūsu maldu okeānam kļūt jo dienas, jo dziļākam, nogremdējot pēdējo Atlantīdu, kur vēl bija kas patiess, lai arī šķīstais un saprotamais nogrimis bija jau sen. Un metiet uz mani savas mežģīņu dusmas, kas sadeg jau saskaroties ar mūsu planētas skābekļa/slāpekļa atmosfēru un pelēkzila stikla drumslām. Tāpat, kā novecojušai politiskai sistēmai celts piemineklis, kas kritis negodā un tiek apmētāts ar akmeņiem un aprakstīts ar luminiscentu krāsu baloniņiem, nejūt neko, jo ir no akmens, lai gan varbūt apzinās notiekošo. Bet viņam ir vienalga. Tāpat, kā nāvīgi sašauts putns priecājas par pēdējo lidojumu pretī zemei. Tāpat arī vārdu šķembas nenodara neko, ja tām neuzkāpj ar kailu kāju [nestaigājiet bez apaviem] pārklājas ar kādu citu nenosakāmas izcelsmes slāni.
Īstenībā Sniegbaltīte tā arī palika guļam savā stikla zārkā, mūžam skaista, mūžam balta, un viņa bija novietota muzejā, lai visi varētu papriecāties par viņas skaistumu, par zināmu samaksu, protams. Viņa bija kā pierādījums tam, ka bija citi laiki un viņai nelaimējās nokost saindēto ābolu tajā dienā, kad viss mainījās un pazuda gan visi septiņi rūķīši, gan prinči baltos zirgos. Pamāti vienkārši atzina par nepieskaitāmu un ievietoja psihiatriskajā slimnīcā, un jābrīnās, ka kāds neiedomājās Sniegbaltītei izdarīt sekciju (kas par to, ka tas tikai letarģiskais miegs, nevis bioloģiskā nāve?) Bet viņa stāvēja muzejā uz marmora postamenta, kamēr arī viņu neapplūdināja maldu un apātijas okeāns. Tomēr nostāsti par viņas skaistumu saglabājās, tie kļuva par mītiem, mīti – par leģendām [špikojam no Gredzenu Pavēlnieka] un jau mūsdienu pašapmierinātā, popkulturālā sabiedrība, kurai netīk skatīties tālāk par patīkamo, vau-faktoru ietekmē sataisīja salkanu pasaciņu ar laimīgām beigām, nenojaušot, ka varbūt šinī pat mirklī īstenībā staigā Sniegbaltītei pa seju.
Bet neviens nekur neaizies, jo mēs visi esam kopā, tajā pašā pašu celtajā krātiņā, tikai daži to saprot, daži ne. Un tiem, kas prot peldēt šajā okeānā ir iespēja [1 pret 199925637] izkļūt laukā, bet daudzi noslīkst, bet tie kas līdzīgi vairākumam šajā necaurredzamajā žļurgā iemācās dzīvot, drīz vien aizmirst pat Sniegbaltītes vārdu, un bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem dod viņas kaulus grauzt saviem suņiem.

8 comments|post comment

navigation
[ viewing | March 25th, 2004 ]
[ go | previous day|next day ]