| [ |
mood |
| |
sore |
] |
| [ |
music |
| |
Muse – New Born |
] |
Pa degunu asinis tek, draņķība. Šodien bija zīmēšanas olimpiāde. Dabūju pirmo vietu. Jūs varbūt prasīsiet kāpēc tad es nespiedzu aiz sajūsmas un nelēkāju uz vienas kājas aiz prieka. Atbilde ir vienkārša: tāpēc, ka žūrijā jau kuro gadu totāli...neizteikšos. Bariņš tantuku, kas uzskata sevi par nez kādām mākslas pazinējām tikai tāpēc, ka pasniedz vizuālo mākslu un māk uzzīmēt māju pēc perspektīves likumiem. Ak, cik nepateicīgi no manas puses – nolikt tantukus, kas mani tik augstu novērtējušas. Viss jau būtu jauki, ja viņas pēc nopelniem būtu novērtējušas pārējos, bet ņe tavo ta bilo. Vismaz divas godalgas dabūja galīgi prasti darbi. Atzinības jau nu varēja būt vairāk, nekā tikai viena tik lielā klašu grupā. Grupa, starp citu, bija 9. – 12. klases. Viss normas robežās... Vienai mūsu skolas meitenei (kura vienmēr un pamatoti dabū kādas vietas, jo ir ļoti talantīga) bija uztaisījusi ārkārtīgi rūpīgu un skaistu darbu, nu vienkārši stāvi un brīnies: rozes (locītas specīgā tehnikā) sarkanas, fons melns, pērlītes tiešām kā rasa vai asaras izskatās. Pat ne atzinība! Tad divi Pļaviņu skolnieki, no kuriem vienam bija darbs ar dziļu domu, bet otrs izskatījās gluži kā no manējiem un De_capo zīmējumiem izkāpis (viņas arī bija ļoti labs darbs). Bija jau vēl labi un neapbalvoti, visus nevar apbalvot, to var saprast, nu bet par šitiem trim tiešām škrobe. It sevišķi, ja kuru tur vietu dabū veidojums, kas izskatās pēc 6. klases skolnieka veidojuma. Šaubos, vai es būtu dabūjusi savu vietu, ja ne “neordināri izteiksmes līdzekļi”, cik nu viņi bija neordināri. Žūrija, acīmredzot paredzēdama neizpratni par savu vērtējumu, bija noorganizējusi nelielu lekciju par to, pēc kādiem kritērijiem tika vērtēti darbi. Necentos pat īpaši klausīties, ko tā sieviete runāja, sēdēju netālu uz palodzes. Negribējās arī tajā drūzmā līst. Viena frāze bija: “...perfekti izpildīt jau var jebko, mums ir svarīgi tā idejas oriģinalitāte, nevis tas, kas ir iemācīts. Mums jau vajag kas tam bērnam iekšā...”, blā, blā, blā...
Ok, tas ir tikai mans personīgais viedoklis, bet mākslas darba uzdevums ir būt skaistam (lai kāda arī nebūtu izpratne par šī termina nozīmi) un, vēlams, ar kādu domu vai zemtekstu. Kā var vērtēt, piemēram, atsevišķi oriģinalitāti, ja tas ne pēc kā neizskatās? Un stereotipi, stereotipi, stereotipi. Jātaisa darbs, domājot līdzi kā to vērtēs žūrija. Nav svarīgi, vai tu tās detaļas uzskati par vajadzīgām, žūrijai smalkas detaļas patīk. Minimālisms olimpiādē nekad neuzvarēs. Un visādas tīri psiholoģiskas nianses arī ir ņemamas vērā. Var novērot daudz atsauču uz V. Peļevina grāmatu “Generation P”, par vau-faktoriem (ja tas izskatās dārgi, tas ir labs, utt.). Labi. Es saku paldies žūrijai, ka viņi man piešķīra vietu. Vienkārši gribās, lai arī citi kas tiešām to ir pelnījuši, arī tiktu novērtēti. Pat ne atzinības raksta... tas taču ir kā spļāviens sejā.
Tā visādi citādi viss it kā labi. Klasesbiedri izturas normāli, ja kāds to nedara, es attiecīgajai personai pasaku dažas rupjības. Nopirku glītu saliekamo nazi no klases, iespējams, nesekmīgākā skolnieka. Un man dziļi piekāš viņa trijnieki, ja viņš pret mani normāli izturas. Kā viņi (citi) var teikt, ka es izvēlos draugus pēc atzīmēm? Gribu parunāt ar vēl vienu klasesbiedru . Mēs pašreiz atrodamies ļoti līdzīgās situācijās. Bet uz kāda pamata es to varu darīt? Paklau, parunāsim par dzīvi, jo mēs esam kaimiņi vai parunāsim par dzīvi, jo mēs Jaunrades centrā vienā grupiņā gājām/esam klasesbiedri/mums abiem sencis miris. Bezsakars...Vispār jūtos ļoti apmulsusi un kaut kā nekā.
|