izelpa

11:26 am

The Avengers lika vilties, bet pēc tam sekoja diennakti ilga nakts, kas ir burvīgi. Dienas un laiki man sajukuši, 7:45 uz manis esot spīdējusi saule, cilvēki mani uzmeklē un jautā pēc bildēm, kafija tik garšīga, miegs tik dziļš un salds.
Vārdu sakot, lieliski, beidzot izjutu čilliņu.

Tikko ieslēdzu savu podā slīkušo telefonu, darbojas. Neieliku SIM karti. Ja kāds svešinieks šo telefonu ieslēgtu, viņu sagaidītu svētuma atgādinājums, bildes ar banāniem (daudz), picu, zirnekli vīna glāzē, romantiskām debesīm, Armandu saulesbrillēs un Toyotā, skaistu dārzu Mežaparkā, bērzu, ķieģeļu sienu ar jauno režisoru himnu, Mārtiņa haotisko plecu, smieklīgu uzrakstu uz lapas pie kafejnīcas durvīm maratona laikā, manu romantisko dzīvi (balkons ar briežiem un baltie mežģīņu rokdarbi).
Lai vēl pažūst, bet izskatās, ka būs dzīvotājs.

Tā es te pēdējā laikā ar elektriskām ierīcēm un šķidrumiem. Livin' (no sākuma pārrakstījos lovin') on the edge - kā lietū naktī, kā uz palodzes vakarpusē un arī no rīta.

• elpot

04:14 pm

Kursabiedrenes twitterieraksts lika man atcerēties vienu prātojumu, kuru biju piemirsusi. (šis skan tieši kā tie teksti, ar kuriem savulaik mani parodēja Marianna)
Tātad, kaut kad domāju par to, ka ir forši tā brīvāk dzīvot, jaukt robežas vietām. Piemēram, iet pa pilsētu kā pa laukiem (jocīgā/nevīžīgā apģērbā vai basām kājām), izturēties pret svešiem kā pret draugiem (familiāri sarunāties ar večuku tramvaja pieturā), izturēties pret draugiem kā pret svešiem (pasveicināt ar 'Labdien!' un uzrunāt uz Jūs) u.c. Tādas it kā sīkas un it kā jukušas lietiņas, bet dod galīgi daudz dzīvesspara un patikšanas pret apkārtējo.

Kaut kad, ja pareizi atceros, vakar vakarā uz palodzes 2-3 pāri acu vēroja pretējās mājas logus, un es tagad saprotu, ka tas brīdis bija tieši tāds, kādus ieraugot no malas, es parasti sajūtos ļoti laimīga.
Jums arī daudz, daudz jauku brīžu, mīļie! Kāds šodien laiks! Aizbrauciet pēc ceriņiem!

• elpot