06:55 pm
Nu, jā, šodien jūtos, it kā būtu bijis brīdinājums, kuru es spītīgi esmu ignorējusi. Uzcēlusi sev priekšā sienu, atkāpusies pāri trejdeviņiem kalniem, ieskrējusies un - ar galvvidu pret sienu.
Un tad vēl gribas tā kā atvainoties, tā kā ko. Bet, nu, jūs jau zināt (varbūt arī nē), tie ir man vieni no vissmagākajiem, grūtākajiem vārdiem. Kas ir jūsu smagie vārdi?
11:03 pm
Staigāju apkārt un gara acīm fotošopēju apkārtni - aizkrāsoju švīkas uz sienām un izlīdzinu dvieļu krokojumus, ha! Tik tālu jau esmu nonākusi. Bet nesūdzos.
Vēl arī gulēt negribas/nepatīk nu nemaz pēdējā laikā, šķiet, ka tas tā periodiski - ir laiki, kad gulēt vajag kā ēst, ir laiki, kad labprāt negulētu nemaz, ja ne tās baterijas jāuzlādē bišķiņ. Tā arī tagad, nu, ļoti labi neguļas, tāpēc lielākoties turos augšā līdz pat rīta gaismiņai.
101 šobrīd skan dziesmiņa, kuras vārdus reiz rakstīju uz koka kubiņiem, un tagad tas viss, tā laika jūtas, vārdi un domas ir kaut kur nebūtībā un čuš. Šī ir viena no tām lietām, kuras ik pa laikam nodarbina manu prātu - nekas nekur taču nepazūd pasaulē, nu nevar tā būt, ka pazūd. Un arī vārdi, domas, sapņi, izteiktie un neizteiktie solījumi. Kur tas viss paliek, kad šķietami pāriet? Jo ir taču brīži, kad tu esi gatavs apzvērēt pie visas pasaules, ka tas vairs nav tavs, nu, ne mana cūka, ne mana druva. Abet kur tas viss palicis? Karājas gaisā kaut kur atmosfērā? Augstāk? Zemāk? Un ko dara, ko ietekmē un tādā garā?
I hope you're all happy. Un vēl ceru, ka jūs zināt, kā tas ir, kad visi dabū to, ko ir vēlējušies.