08:57 pm
Tirpas un čujs, it kā man būtu dota neatkārtojamā iespēja pieskarties kaut kam ārkārtīgi trauslam un ļoti, ļoti nozīmīgam, svarīgam, LIELAM.
Mana kreisā pēda jau atkal ir kaila un nosalusi. Vajadzētu izturēt līdz rītam.
09:17 pm
Pati brīnos, ka es jūtu. Lasu vēstuli un jūtu noilgošanos, gribas apskāvienu, tēju, smaidus, vārdus. Un paklusēt, ieskatīties acīs un pasmaidīt. Ir, nu, ir tas konekšens! Gaidu, ļoti gaidu.
Viss ir tik daiļrunīgs, no vissīkākā sīkuma kaut ko var secināt. Bet varbūt labāk nevajag.
Rīt brīvdiena - ceļos 7os, braucu uz Hondu, pasēžu tur kādu stundiņu or so, savācu ceļabiedrus.. un AIDĀ prom!
10:11 pm
Man tik traki uzvijās miegs virsū. Nāciet kāds man blakus gulēt, pastāstiet pasaku, papaijāiet.
Nu labi. Ko gan es te runāju, muļķe. Rakstu.
Kaut kas man atkal liek justies vainīgai, es gribētu uzzināt/saprast, ar ko no sevis izmēzt šo mokošo un reizēm piemeklējošo jušanu.