izelpa

December 26th, 2010

10:39 am

Sapnī (vienā no ļoti daudzajiem šonakt) 9 tumši, ārkārtīgi pūkaini kaķi sakoda un saskrāpēja manas kājas un rokas līdz asinīm. Tā, ka es varēju just to sajūtu, kāda ir, kad kaķis plosa miesu.

Un rīts. Rītu sāku ar 17 melnām bezdelīgām un 20 melniem gulbjiem.

12:43 pm

Sen nejusts kaut kas - ko var just tikai, kad spēlē NFS vai ko līdzīgu.

06:36 pm

Man uzdāvināja HelloKitty plastmasas balonu uz kociņa.

06:52 pm

- Šitais te.. Es tā iedomājos - man varbūt vajadzētu Jauno gadu Vecrīgā sagaidīt.
- .. Nu. Jā. Pie pieminekļa un tā.
- Es biju domājusi bārus.

P.S. Šovakar ļoti maigs, ļoti piesātināts vīns vakariņās. Priekā! (nekad iepriekš nav paticis šis teiciens)

P.P.S. Bļe, rīt uz analīzēm jāiet. A vīns jau dzīslās. Shit.
Nu labi. Piedzēros, un uznāca mati-pa-gaisu, dvēsele-klusi-kliedz. Laikam jāpaspēlē datorspēles atkal. Ar šo pašu mūziku fonā.
Es gribu redzēt, kā es tajā Jaungadā nepiedzeršos. Kā es vispār jebkad dzīvē vairs nepiedzeršos, kad vien iespēja.

07:37 pm

Tikai aptinas apkārt lielas, ļoti skumjas skumjas. Un noilgojiens pēc jūras, kaķiem, sienu reljefa, putekļiem uz koka maliņām, pakāpienu skaitīšanas, vīnogulājiem, lietus sejā, siltām debesīm, savītām pēdām, šķelmīgiem skatiem, dzirkstelītēm, smiekliem, atklātības, runāšanas, klusēšanas, vīna, kaķiem, kaķiem, kaķiem, jūras (un tā, ko tajā tā arī nepiedzīvoju), dinozaura ēnas ārā pa logu, omletes, smaidiem, muļķībām, jokiem, garāmejoša.. visa kā.

Šodien izņēmu filmiņu. Tā vien ir, ka klausos dziesmas. Un nevaru sagaidīt, kad nofotografēšu bildes, kurām to pierakstīt apakšā. Tik skaisti vārdi. Aiznesīšu rīt filmiņu attīstīt. Pa ceļam.
Eh. Nopūtas, nopūtas. Nesapratu agrāk. Tagad, pat vienai esot, viss, kas izdodas, ir tikai nopūtas. Reizēm vājprātīgi smiekli par visu, kas ir. Un kā nav.

Un vēl. Nu jau. Nu jau vienalga - kāds lasās, skatās, klausās vai zina. Redzu, kas skatījies manas galerijas. Nu lai. Lai jau. Vai tad man gabals nokritīs. Mācos nekaunēties par neko no tā, kāda esmu/esmu bijusi. Grūti un vispār. Nez vai izdodas. Bet nav vairs tā milzīgā kauna un slēpšanās instinkta, kad mani, ka kāds tevi vēro. Ir vienkārši. Jautājums - kāpēc? Un doma - lai jau, lai jau. Vai nu man žēl.
Powered by Sviesta Ciba