Tos interesantākos stāstus es rakstīšu atsevišķi - tagad te - tikai īsumā. Biju Turlavā, meklēju kuršu ķoniņu pēdas, kā arī vācu vecu ļaužu dzīvesstāstus un folkloru. Kurzemnieki ir briesmīgi, tur aiz labas gribas vairs savu kāju nesperšu, viņi rīda virsū suni, nav diezko runīgi, ēst un dzert nedod, bet filologiem, vēsturniekiem un man tas, protams, netraucē labi pavadīt laiku. Es sapratu, ka vēl pasaulē ir cilvēki, kas mīl zemes ceļu, vai vēl labāk - ejam pa tādu izdangātu ceļu, no tā vienā pusē tāds nu baaaigi nosacīts celiņš, otrā pusē ceļa vispār nav - nu tad jau skaidrs, ka jāiet tur, kur ceļa nav! Brīnos, kā man kāds zmejs vai ērce neiekoda. Marodierējām pamestas lauku mājas, ložņājām pa svētakmeņiem, kas atrodami tikai ļoti labi meklējot un meža vidū.