Princese Zeltīte

elina @ 17:50: Gruuuuzija
Uz Gruziju bijām nolēmuši doties jau sen, lidmašīnas biļetes nopirkām pusgadu iepriekš, taču tas netraucēja par pašu braucienu sākt satraukties tikai iepriekšejā vakarā. Nu ko, steigā izprintējām visus aprakstus draugos par Gruziju, paķērām līdzi uz lidostu, paņēmām Latvijas balzāma pudeles un abi divi kāpām lidmašīnā. Jāsāk jau ar to, ka tomēr pašās saknēs brauciens bija mums tāds plezīrbrauciens, nu, ne tik daudz, cik tur kalnu virsotnes sasniegt, cik vienkārši labi atpūsties. Pa ceļam draugu ceļojuma aprakstos izlasam par vietām, kuras mums jāapskata, tiesa, laimīgi šos izprintētos aprakstus aizmirstam lidmašīnā, tāpēc viss mūsu ceļojumā notika uz labu laimi. Lidostā ierodamies tūristam pavisam neparocīgā laikā - pusčetros no rīta. Tiekam pāri pirmajam šokam, ko mums sniedz sagaidītāju pūļi lidostā, proti, šķiet, uz katru lidmašīnas pasažieri ir vismaz 3 ģimenes, kas viņu sagaida. Tā kā es un Mārcis, mans ceļabiedrs, - abi esam jauni cilvēki un nav mums kopīgu armijas biedru, ģimenes saišu vai kādu citu draugu Gruzijā, mūs neviens paziņa-gruzīns nesagaida. Tāpēc, tiekot garām sagaidītāju pūļiem, žigli samainam naudiņu un tad nu mūs ar reizi savāca viens taksists, sāk stāstīt, ka aizvedīs mūs uz vislabāko un lētāko viesnīcu, savukārt, jautāts par saviem pakalpojumiem, viņš saka - nu redzēs, redzēs, daudz jau neprasīšu. Un tad nu sākās mūsu piedzīvojumi pa īstam :). Kā kārtīgus tūristus mūs pamatīgi apkrāpj, šķietami lētajā Gruzijā taksists mums noplēš 50 dolārus un aizved uz visdārgāko VIP viesnīcu, tiesa, mēs esam buržujiskā un nogurušā noskaņojumā, tāpēc neko neiebilstam un liekamies uz auss. Nākošo dienu pavadam Tbilisi apskatē, pilsēta skaista, bazņeica pie bazņeicas, mums vīna glāze pie vīna glāzes, viss jauki, atrodam nākošo viesnīcu ar pabriesmīgu numuriņu, bet ar visburvīgāko skatu uz Tbilisi un ar abhāziešu bēgļiem kaimiņos, ar kuriem gan iepazīsimies vēlāk. Nākošā diena rādās saulaina, tāpēc izvēlamies doties uz 400 km tālo Batumi, lai sāktu laiskoties pie Melnās jūras. Sacīts darīts, izpētam metro shēmu un pašrocīgi aizdodamies uz staciju. Tur diezgan bēdīga aina, taču vismaz mazāk ubagu, kuri ir visapkārt tūristam Gruzijā. Laikam jau daudzi tūristi tomēr nenonāk līdz vilcienu stacijai, jo Gruzijā visu ir grūti atrast - vai nu nosaukuma vispār nav, vai arī tas ir gruzīniski. Gruzīniem pašiem ir savs alfabēts, ko pilnīgi noteikti jāapgūst, pirms dodās uz šo burvīgo valsti, savādāk neko nevar saprast, īpaši, ja krievu valodas zināšanas nav tās spožākās, kā šajā gadījumā man. Lai vai kā - esam stacijā, bet tā kā durvju un ļaužu tur tik daudz, ka neko nevaram atrast, prasam policista kungam, kur lai nopērkam biļetes uz Batumi, uz ko viņš iepleš acis un saka, ka jau seeen visas biļetes izpārdotas, nu neko, nolemjam doties ceļā ar mikriņu, pa ceļam vēl nopērkam pāris vīna pudeles, lai ceļš neliekas garlaicīgs. Ha! Nesapratām, ka Gruzija nav un nevar garlaicīga nekādā gadījumā. 400 km ceļš mums sagādāja apdzenamo govju labirintu uz ceļa, vājprātīgus šoferus, brīžiem šķietami neizturamu karstumu un burvīgus dabas skatus. Nonākam Batumi, atkal paēdam ar kārtīgu tūristu cenu un veiksmīgi atrodam viesnīcu. Te nu jāsaka - mums tiešām paveicās, jo bija tūristu sezona un lielākā daļa viesnīcu bija vienkārši pilnas, ja braucat lielākās grupās, noteikti rezervējiet viesnīcas jau iepriekš. Batumi ir īsta kūrprtpilsēta, izpeldamies jau tajā pašā vakarā un ejam gulēt. Nākošās 3 dienas pavadījām guļot pie Melnās jūras, kļūstot pavisam brūni, ēdot šašlikus, un visu laiku klausoties vienu tekstu: "panta,kokakola, sigareti, semački", ko skandina visu laiku gar krastu ejošie šo labumu pārdevēji, brīžiem tas pa īstam nokaitina, taču ir izpratne, ka aizdzīt isus šīs vecās biznesmeņu dāmiņas vis nevar. Batumi viesnīcās par vienu un to pašu cenu izbaudījām plašu spektru - sākot no lepnām brokastīm ārzemju traukos, līdz pat skudru pūznim istabas vidū. Vienvārdsakot, visu Gruzijā nosaka veiksme. Pēc šādas laiskošanās atkal dodamies atpakaļ uz Tbilisi, ņemot vērā to, ka mikriņš brauc par 2 stundām ātrāk nekā vilciens, devāmies pa taisno uz to. Man šoferītis laipni piedāvā sēdēt priekšā, par ko ļoti nopriecājos, domāju, beidzot noķeršo kadrus ar govīm un ceļa, tā kā ar steigu ierausos priekšā un gaidīju, kad nu brauksim. Ja gruzīns saka "tūlīt brauksim", tad tas nozīmē - tieši pēc stunads, to mēs pārbaudījām vairākkārt. Laiks Gruzijā ir ļoti stiepts un nenosacīts jēdziens. Labi, ka mums ir vīns un mēs to nejūtam tik skarbi. Sākam braukt uz Tbilisi un sāku arī apzināties savu kļūdaino lēmumu - sēdēt priekšā. Gruzijas autobraukšanas māksla ir filmas cienīga. Mūsu mikriņa šoferis jūtas kā ceļa karalis, kurš uzskata, ka kārtīgs gruzīns ir tikai tāds, kurš adzen vai nu uz līkuma, vai tad, kad nāk kāds pretī, vai arī tikai tad, kad tālumā ir govis uz ceļa. Vairākas reizes knapi izglābjamies no drošas nāves stāvajā kalnu ceļā, un kad tantes mikriņā sāk mest krustus, saprotu, ka ir pēdējais laiks piesprādzēties, tiesa, manu vēlmi apslāpēja fakts, ka drošības josta, kā izrādās vienkārši nebija. Kopumā saskaitījām apmēram 20 reizes, akd pavisam droši mums vajadzēja ņemt galu, taču Gruzijā viss vienmēr beidzas labi un arī ar pusnolauztu riteni var nokļūt visur. Kad nonākam Tbilisi, beidzot saprotam, kāpēc pilsēta saucas tā, kā tā saucas - "tblis" gruzīnisko nozīmē silts un maigi sakot - ir ļoti silts, mums šķiet, kā ārā ir kādi 40 grādi un tāpēc paliekam numuriņā, tempjot ūdeni lielos daudzumos un spējam iziet ārā tikai, kad palicis pavisam tumšs. Tad nu arī sapazīstos ar mūsu kaimiņiem - abhāziešu bēgļiem, īpaši ar Tamāru, kura paspēj man pastāstīt daudz par ieilgušo konfliktu, savu 12 istabu māju, kas tur palikusi, par sāpi sirdī un gruzīniem kā tādiem. Viņa ir mūsu pirmais gruzīnu draugs, kas grib apmainīties adresēm, liek mums braukt vēl un visādi citādi radīja omulības sajūtu par gruzīniem. Nākošo dienu Tbilisi atkal veltam bazņeicu un pašas pilsētas apskatei, uzkāpjam arī līdz pašai mātei Gruzijai, ēdam jaukā pagrabiņā un atkal iedzeram gardu vīnu. Savukārt mūsu pēdējā dienā Tbilisi, apmeklējām slavenās gruzīnu pirtis/sēra basainus, pēc kuriem gandrīz mirstam nost, jo tur ir vienkārši ārkārtīgi karsts+vēl es neapdomīgi biju parakstījusies uz masāžu un pīlingu ar savu pie jūras apdedzināto ādu, tāpēc bļāvu kā pats nelabais, par ko sajūsminājās gruzīniete, kas veica šo sāpīgo procesu :). Skaidrs, ka par Gruziju var stāstīt ļoti daudz, bet liela daļa aprakstu jau ir aizskāruši vēsturi un cenas, tāpēc nu es beigšu.
Lai nu kā - Gruzija ir ļoti labs ceļojuma mērķis, tiesa, arī diezgan dārgs, ja nemāk kā nākas kaulēties. Abi jau zinam, ka noteikti brauksim vēl un ar lielāku cilvēku kompāniju, jo Gruzijā ir ko darīt, ir ko redzēt, un valstij ir ārkārtīgi liels tūrisma un ekstrēmistu uzņemšanas potenciāls.