Jaunkalsnava ir īpaša, tur mēs ar ievu braucām, kad bijām mazas, ievai tur vectēvs dzīvoja. Jaunkalsnavā bija veikals "Undīne", uz kuru vajadzēja aiziet vismaz reizi dienā, lai vietējie jaunkalsnavieši tevi redzētu, agrāk J-kalsnava bija biežāk apdzīvota, nekā tagad laikrakstā stāsta, tur ir liels tornis, kur ir mazdārziņi, tajā var uzrāpties, ja ir dūša, tur mēs pīpējām melnās Elitas paciņas un dzērām mājas vīnu, tāpat gājām uz bērnudārzu šūpoties un iepazināmies ar vietējiem jauniešiem, kuri toreiz, pirms 7 gadiem, klausījās Metallicas 80to gadu hitus uz lentes, deva mums spirtu no vietējās rūpnīcas, un uz mani aci uzmeta viens džeks, kura dzīves sapnis bija kļūt par tālbraucēju-šoferi. Ievas vectēvs tur nodarbojās ar koka karošu grebšanu, tāpēc tajā dzīvoklī vienmēr smaržoja pēc koka, skats no dzīvokļa bija uz dīķi, tāpēc vienmēr varēja redzēt, kas brauc pa galveno ielu, uz sienām bija atmodas plakāti, ar tekstu "Sargā dabu" un kaut kāds ar Krišjāni Baronu. Man tur ļoti patika. Jaunkalsnavā vienmēr bija kādi piedzīvojumi, nu, tādi, kurus mājās mammai mājās nevar stāstīt, te pie mums lauzās sveši puikas iekšā, te bija pa logu jālec un citas glupības jādara.