Ar 12to autobusu mēs aizbraucām uz fabriku, sabildējām tur mazliet un tad jau klāt bija čuvaki, kas teica, ka te nav mūsu teritorija, matainie džeki jau sarosās, bet dodamies prom, šie seko, notiek pārrunas pie veikala, tas viens sita galvu pret telefona būdiņu un teica "vot tak ja cibja ubju, vot tak!", tomēr beigās tiek paspiestas rokas un tiekam uz saulainā tiltiņa un mazā suņa, un šūpolēm debesīs. Viss kārtībā. LAD mani ļoti patīkami pārsteidz, ierakstīju viņus telefonā, tagad klausīšos rīta un vakarā. Mikriņa šoferis klusi runā, jo zina, ka skaļi nav atļauts, stāsta, kā gājis Liepāja pelst, kur vislabākais avotu ūdens un citus pirmdienas sīkumus. Bija labi.