Princese Zeltīte

elina @ 21:15: čipši un kola
Ō, vakardiena bija tā vērta. Citēju holandiete "ir vērts dzīvot šādu dienu dēļ". Viss jau sākās ar to balto blūzīti, kas, nākot pie manis no skapja, uzreiz parādīja, ka diena nebūs tāda, kā pārējās. Priekšaizstāvējos ļoti veiksmīgi, tiku sveikā tikai ar vienu jautājumu un Streipa tekstu "man jautājumu nav" :). Jutām, ka vajag iedzert. Pēc tam ar dāmām gājām caur kapiem uz Grīziņkalnu, tur piedzērāmies uz jumta un tad jau bijām pie Ievas, apspriedām ļoti svarīgas lietas, un uzrīkojām spilvenu kauju, nē, nu drīzāk tādu iestrādni spilvenu kaujai :). Avotmājās nolūzu kā mazs sesks, jo džins un galvassāpes darīja savu. Bet šodien cēlos septiņos, iegāju karstā vannā, nomazgāju visus traukus, izlaucīju grīdas un visādi citādi produktīvi pavadīju rītu. Tad ar mazii sēdāmies Zilupes vilcienā un braucām uz Koknesi. Jau pa ceļam izpētījām, ka mūsu plāns, doties uz kapiem pie Andra ar riteņiem, braucot gar sliedēm izdosies, jo tur IR ceļš! Izgājām cauri skolas kafejnīcai, kur atkal pamanīja, ka es labi dzīvoju, šķīrāmies pie manas mājas un satikāmies jau ar riteņiem pie Ievas pēc pusstundas. Viss kā filmās, Ievas tētis mums piepumpē ritēniem riepas, piekodina nebraukt pa šoseju un tad jau mēs esam ceļā. Brauciens bija vienkārši burvīgs. Īsts augstu ļaužu plezīrbrauciens. Izbraukājām savus 20 kilometrus kā īstas dāmas, mašīnistu sajūsmas vadītas, aizbraucām vēl uz kapiem pie Baibas un Ilmāra Gaiša, tur vēl ar aku taisījām brīnumus, tad bija leģendārais ievas kritiens, kuru es tomēr nepublicēšu, bet kurš bija nāvīgi smieklīgs :). Tad mēs iebraucām ievas garāžā un uzreiz sāka līt lietus, tur augšā jau redz, kad augsti ļaudis brauc un kad nedrīkst būt slikts laiks. Nu neko, atnācu mājās, jau sāku atpūtināt kājas, bet tad Ieva atkal izvilināja ārā. Izgājām līdz veikalam, bet beigās apgājām klasisko goda apli apkārt visam parkam. Vienkārši fantastiski.