Laicīgi ierados uz vilcienu, lai aizņemtu labāko vietu un sāku savu lapsas kūmiņa vērošanu. Tieši man pretī nosēdās 2 tantes, sāka runāt par to kā bērniem skolā iet, ka nevar visu piepirkt, ka meita gribot tos pūkainos zābaciņus, kas tagad modē, bet nevarot jau pirkt, jo dubļains taču un neesot prāta darbs milzu naudu iztērēt, tūdaļ jau vaļējās kurpes un botas varēšot nēsāt. Gadīju, kad par bietītēm sāks, bet šī nē un nē, brīdī, kad man sāka palikt garlaicīgi, dāmas cēlās kājās un kāpa laukā, Salaspilī iekāpj jauno armijnieku bars, brīvas vietas ir pie manis, tādēļ šie visi klāt kā likti, nodomāju distancēties un izvelku laukā grāmatu uz ko mani uzrunā un saka, ka tādu smuku deguntiņu jau nevarot grāmatās bāzt, tāds visiem jārāda, bet man kaut kā nevelkas prāts uz labdabīgu parunāšanos, noņurkstēju kaut ko lai skatās ārā pa logu, tur esot tikpat smuki. Bet tie vīrišķi jau mani mierā nelika, sāka tirdīt, kāpēc tad jaunkundze viena braucot un uz kurieni, ak uz mājām, un kāpēc tad pirmdienā un tad nu es neizturēju un sāku spēlēt līdzi un sāku tirdīt viņus pašus, apmulsa puikiņas jau pēc pirmajām desmit minūtēm, pie Lielvārdes jau klusēja. Kāpjot laukā no vilciena, visu atlikušo šodienu apsolījos būt tikai jauka ;)
Nācu mājās kājām, kas pēdējā laikā notiek reti, bet pirmdienas dienā jau nav neviena,kas princesi Zeltīti no stacijas atvestu, un priecājos par spirgtumu, par sīkajiem skolēniem ar lielajām mugursomām, par mazo puišu bariņiem, par ūdeni virs ledus visu ceļu, par snieglietvēju brillēs un sauli, kas spīdēja tieši virs manas mājas.
current music: "Jo tu nāc" - "Prāta Vētra"