Siensaugša atradās tur, kur es kādreiz dzīvoju. Tie, kuri zin, kur es dzīvoju tagad - tad var iedomāties - es dzīvoju pretī savai pašreizējai mājai, tikai oranžā mājā.Jā, siensaugša ir uzcelta starp divām mājām/ģimenēm. Tās mājas cēla padomju laikos. Kādreiz mana vecmamma dzīvoja tur, kur tagad ir Kokneses estrāde, bet tad, kad uzcēla Pļaviņu HES un ūdenslīmenis pacēlās par pārdesmit metriem, tad visiem, kas tur pakājē dzīvoja, piešķīra jaunas zemes. Nu jā. Būtībā siensaugšu mēs pagalmā gan ļoti mīlējām, gan ienīdām. Nebija nekā interesantāka par gulēšanu siensaugšā, kad naktīs varēja izlavīties laukā un čiept kaimiņu ķiršus, rāpties pa māju jumtiem un aiziet līdz pat šosejai. Tiesa, sienu mīdīt nepatika nevienam un asiņojošās kājas arī nebija tas pats labākais, kas vasarā varēja notikt. Es un Agnese dzīvojām kaimiņos, Agnesei bij brālis - Kaspars, kurš bija un vēljoprojām ir tāds ļoti interesants, tikko kā atgriezies no strādāšanas tālā zemē. Lēkājām klasītes un viņš meta nevis ar akmentiņu, bet ar siera gabaliņu. Jā, un tad vienu māju tālāk dzīvoja arī Ingus un Edgars, kas bija Kaspara draugi. Tad nu mēs cīnījāmies par to, kurš kurā naktī gulēs siensaugšā - meitenes vai puikas. Vispār biju slikta sienā gulētāja, jo vienmēr ātri aizmigu. Bet to kariņu par gulēšanu mēs turpinājām visu bērnību - savos štābos, kuri bija kastaņkokos. Puikām bija varenāks štābs, bet mēs toties savā štābā glabājām savas dienasgrāmatas, kas padarīja mūsu štābu iekārojamāku laupītājiem. Atceros, kā viņi bija nozaguši manu dienasgrāmatu un draudzēja visu par tur rakstīto izstāstīt mammai un tētim, jēziņ, kā es toreiz raudāju un lūdzos, lai man viņu atdod. Labi, Ieva jau atnāca, iesim pie Agneses. Smuks laiks ārā. Smuka bērnība.