Kad es biju mazāka, man bija 2 ļoti labas draudzenes - Agnese un Ieva. Saucām sevi par TTK (trīs trakas karaļmeitas), atceros kā sēdējām siensaugšā un katrai bija sava kladīte, kurā rakstījām stāstus, visādus romantiskos, protams. Visu laiku es biju tā kā starpķēdes posms starp abām pārējām. Bez manis viņas nesatikās. Jā, un mēs augām..lielas izaugām. Un izaugām ar vienādām puišu patikšanām, ar kopīgām bēgšanām no vecmammām, ar kopīgu klasīšu lēkšanu un princešu spēlēšanu. Tagad viena no viņām ļoti nopietni jau ilgu laiku draudzējas un dzīvo kopā ar manu brālēnu. Vispār te ir vesela ironija - mēs bērnībā baigi štukojām, kā lai kļūstam radinieces, man baigi patika Agneses brālēns un Agneses māsīcai Evijai gribējām ieskapēt vienu no maniem jaunākajiem brāļiem. Jā, nu un pilnīgi ne no kā tad viņi, jau lieli būdami, sāka draudzēties. Jā..tā arī laikam kļūsim radinieces. Kāpēc es to vispār rakstu? Agnese ar brālēnu tagad dzīvo Jelgavā un tiek satikta pavisam reti. Mēs ar Ievu gan nekādīgi netiekam viena no otras vaļā, dzīvojam gandrīz kaimiņos, mācījāmies kopā, un arī tagad Universitātē vēl blakus sēžam. Jā, nu un Agnese šodien atkal ir Koknesē. Mēs visas 3 atkal esam vienuviet. TTK ha :). Agneses mamma speciāli man esot uztaisījusi biezpienbumbiņas, sagaidīšu Ievu un tad jau iesim pie Agneses. Tā. Aprunāsim visus tā, ka ausis svilst. Mēs vispār bijām kaut kas ļoti īpašs. Nu kaut kur pagrabā vēljoprojām arī esam. Tas protams, vairs nav TAS. nospiedīšu update journal un rakstīšu vēl par šito tēmu. bet vispār par šādām lietām nevar uzrakstīt sakarīgi un citiem saprotami. Kaut vai tāpēc, ka jūs neziniet, kā tajā siensaugšā smaržoja un kur tās kladītes mēs glabājām, lai mammas neatrod.