Esmu Koknesē, pārsalusi, bet laimīga. Iesēdos vilcienā un secināju, ka nebūs pilnīgi nekā, ko lasīt visā garajā ceļā Rīga-Koknese. Tad nu man likās, ka mani spēs glābt onkuļi un tantes, kas pāris minūtes pirms vilciena atiešanas nāk ar pagājušās nedēļas laikrakstiem. Izrādās, ka vilcienā var nopirkt janvāra Rīgas laiku par 20 santīmiem. Lai vai kā - noklausos garajā žurnālu klāstā, kas tiek piedāvāts un lūdzu apskatīt Ievu, tiek izmeklētas visas somas un secināts, ka Ievas tomēr nav, bet es varot ņemt Martu, kas tas pats vien esot, laipni atsakos un prasu, kā tad paliek ar žurnālu Mistērija, jo to arī piedāvāja. Tikko esot pēdējais numurs pārdots. Tā nu paliku bešā, jo ar slāvu preses lasīšanu man nu nekādīgi nevar būt nekas kopīgs. Tad nu visu ceļu sūtīju dažnedažādas īsziņas un spiegoju blakussēdētājus. No sākuma nekas nebij - puisis pretī lūza nost, tik galvu ik pa brīdim uzstatīja augstāk, blakus man sēdēja kāda jauna krievu meitene, kas lasīja vecu grāmatu un viņai pretī sēdēja kādā sieviete, kas pilnīgi visu laiku uz mani bezkaunīgi skatījās un izkāpa Ogrē. Būtībā visi šie mani ceļabiedri izkāpa Ogrē. Tad savukārt man blakus apsēdās 2 tantes, kuras bija ļoti skaļas un jautras, smējās vienā gabalā, kā apprecināšot savus bērnus, sūdzējās par sasmakušu gaļu, jo rukšus tagad barojot ar vecām zivīm, noklausījos pāris receptes un tā. Pretī man apsēdās kāda meitene, kura, kā man līdz pat Lielvārdei likās ir
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
cloudysky, taču laikam tomēr nebija, jo viņa taču izkāptu Skrīveros...Bija diezgan sevi jāpiespiež, lai saņemtos un izkāptu no siltā vilciena. Izkāpjot uzreiz aizsitās elpa un sarāvās muskuļi. Visu ceļu sev stāstīju, ka esmu maza silta krāsniņa. Atnācu mājās, nometu jauku, apēdu siļķīti ar biezpienkrējumu un domāju, ka zāle ir zaļāka par tīro zaļo guaša krāsu.