: bonaparts bonifācijs
Jau 6dienas rītā piecēlos nemierīgu sirdi, galvā redzot Latvijas karti un nesaprotot, uz kurieni man tādā lieliskā laiciņā gribās aizšaut - vai uz Valdemārpili - beizot to Elku liepu apskatīt, vai uz Naukšēniem, pār mežiem paskatīties uz igauņiem, tomēr beigās tika izvēlēta Gārsene, jo Lietuva pār mežu galiem jau arī baigi labā. Skaidrs, ka piedzīvojumi bija daudz un lauku romantiku dabūju pēc pilnas programmas - paliekot pilnīgā nekurienē (nu, labi, starp Slati un Gārseni - mazo lauku ceļu), bet nekas jau nenotiek tāpat - vietējie džeki mums palīdz, aizvelk līdz Jēkabpilij (forši,ka velk uz grants ceļa uz 90 un akmeņi lido logā, pie tam vilcējs ir joku opelis, kura masa ir tieši 2x mazāka par melnīša, un, kurš tādēļ ik pa laikam tiek labi sanests pie katras manas bremzēšanas), bet tas mūs neapstādina, mēs aizņemamies vietējo burvīgo džeku mašīnu un laižam līdz Gārsenei vienalga, tur uzspēlējam mīnusus, un pēc tam jau dodamies burvīgā pastaigā pa parku, kurš ir tik pilns ar vizbulītēm, ka nav, kur kāju spert. Pirms pusnakts vēl uzspējam tikt līdz Kokneses gultām. Svētdiena kā jau svētdiena - ar septiņminūšu talku, volejbolu un gaļas cepšanu, par spīti vēja mātes pms. Tagad sēžu Koknesē, gaidu kādas ziņas no Jēkabpils par melnīti, un gan jau uz Rīgu vairs nebraukšu, tur nav ko darīt, visa īstā dzīve pavasarī ir laukos. Gandrīz vai varētu vecmammai palīdzēt pārpiķēt visus stādus lielajos laukos.
Jau 6dienas rītā piecēlos nemierīgu sirdi, galvā redzot Latvijas karti un nesaprotot, uz kurieni man tādā lieliskā laiciņā gribās aizšaut - vai uz Valdemārpili - beizot to Elku liepu apskatīt, vai uz Naukšēniem, pār mežiem paskatīties uz igauņiem, tomēr beigās tika izvēlēta Gārsene, jo Lietuva pār mežu galiem jau arī baigi labā. Skaidrs, ka piedzīvojumi bija daudz un lauku romantiku dabūju pēc pilnas programmas - paliekot pilnīgā nekurienē (nu, labi, starp Slati un Gārseni - mazo lauku ceļu), bet nekas jau nenotiek tāpat - vietējie džeki mums palīdz, aizvelk līdz Jēkabpilij (forši,ka velk uz grants ceļa uz 90 un akmeņi lido logā, pie tam vilcējs ir joku opelis, kura masa ir tieši 2x mazāka par melnīša, un, kurš tādēļ ik pa laikam tiek labi sanests pie katras manas bremzēšanas), bet tas mūs neapstādina, mēs aizņemamies vietējo burvīgo džeku mašīnu un laižam līdz Gārsenei vienalga, tur uzspēlējam mīnusus, un pēc tam jau dodamies burvīgā pastaigā pa parku, kurš ir tik pilns ar vizbulītēm, ka nav, kur kāju spert. Pirms pusnakts vēl uzspējam tikt līdz Kokneses gultām. Svētdiena kā jau svētdiena - ar septiņminūšu talku, volejbolu un gaļas cepšanu, par spīti vēja mātes pms. Tagad sēžu Koknesē, gaidu kādas ziņas no Jēkabpils par melnīti, un gan jau uz Rīgu vairs nebraukšu, tur nav ko darīt, visa īstā dzīve pavasarī ir laukos. Gandrīz vai varētu vecmammai palīdzēt pārpiķēt visus stādus lielajos laukos.
Mūzika: jauns mēness
:
Atlika tikai aiziet līdz vecmammai, kā jau dabūju kaudzi darbu - pārstādīt tādus un šitādus krūmiņus, salātus, tomātus un ko tik vēl ne.
Tad nu eju iekarot zemi. :)
Tad nu eju iekarot zemi. :)