Princese Zeltīte

Arhivētais

3. Novembris 2009

09:17: āātmiņāās lakatiņš zīīlais...
Vakardien diezgan spontāni izdomāju, ka ārā taču laiciņš labs - jābrauc uz Jūrkalni. Nu, un domāts, darīts. Nepaiet ne pāris stundas, un mani jau hipnotizē stāvie Jūrkalnes krasti, skaļā jūra un akmeņi zem kājām. Tad vēl tāds kā gandrīz saulriets un apmierināta braucu mājās. Pa ceļam vēl iegriežos Māras kambaros, jo pilnmēness un tumšs, un, saka, ka tur varot redzēt nāras naktī dejojam, skaidrs, ka redzēju tieši simts. Tad vēl Abavas rumba un šūpoles, kā pienākas, un dodos tālāk, taču tad jau melnītis atkal izdomā man sagādāt kādus patīkamus pārsteigumus - nomirst ģenerators, tieši aiz Sabiles. No sākuma liekas, ka tas ir tikai akumulators, kuru vajadzētu piešķilt, tāpēc, pateicoties [info]uwai, kura ir Sabiles princese, tiek sarunāts vietējais bembists, kurš atbrauc piešķilt, bet, kad nelīdz arī tas, tad nu nakts melnumā zvanu savam nu jau ļoti tuvajam servisa džekam, kurš pēc dzirdētā atzīst, ka tas ir ģenerators, kurš beidzis savas dienas. Tad nu zvanu brālim, lai brauc no Reigas un velk mani mājās. Nu neko, nepaiet ne divas stundas nakts aukstumā un melnumā, kuru laikā es izdziedos Zilo lakatiņu līdz balss aizsmakumam šorīt, kad Jancis jau ir klāt un tiekam vilkti uz Rīgu. Mājās biju akurāt ap diviem naktī, pirms tam izrunājusies ar policiju, jo mašīnu jau nedrīkst vilkt nakts melnumā tad, ja nedeg avārijas ugunis, iepazinusies ar servisa nakts sargu. Naktī padrebēju zem trīs segām, tagad kaut kā jāmēģina atkopties. Vasals! :)

Powered by Sviesta Ciba