: neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs.
Sestdien laiciņš foršs, kaut kur jābrauc, tā nu tika izvēlēta Vidzeme un Vidzemes pilskalni, jo nupat kā esmu pabeigusi lasīt Zīmogu sarkanā vaskā, tā kā vēl galvā dzīvoju grāmatā un visu gribās redzēt arī dzīvē. Sākām ar Liepupes pilskalnu, kurš atrodas Liepupes kreisajā krastā, tikai 3 kilometru attālumā no tagadējā jūras krasta. Arheoloģiskie izrakumi pagaidām tur nav notikuši, taču pastāv pieņēmums, ka 12. gadsimtā te varētu būt bijusi Metsepoles novada lībiešu centrālā pils. Salasīju sev gaiļbiksītes ziemtējai, paklausījos, kā Dainis spēlē ermoņikas, paskatījos, kā Mārcis guļ uz upurgalda un devāmies tālāk - uz Augstrozes viduslaiku pilskalnu. Vislabāk šajos abos pilskalnos man patika erudīcijas moments - nekādas norādes, tāpēc patīkami - tūristi šīs vietas vēl nebija sabojājuši. Augstrozes pilskalns celts 1272.gadā un 1601.gadā sagrauts. Bet tagad Rīgas arhibīskapa vasaļa pilsdrupas ir ne vien valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis, bet arī augstākais apkārtnes punkts. Arī par šīs pils būvniecību vēsta leģendas un stāsta teikas. Tomēr arī šodien neapstrīdams ir fakts, ka no šejienes paveras labākais skats uz lielisko ainavu, ko veido Augstrozes Lielezeres, tās dabas liegums un Ziemeļu purvi. Pēc tam aizšāvām uz Zilo kalnu, kurā nekad nebiju bijusi. Un man par pārsteigumu - kalns no attāluma tiešām pelēkzils! Un noskaņa arī pavisam patīkama, tā vien gribējās tur palikt uz visu dienu. Bet laiks ir laiks un alus ir alus, tāpēc devāmies tālāk meklēt atjaunoto Valmiermuižas alus brūzi, kurā izdevās sarunāt kasti alus :).
Bet svētdien braucu uz Zemgali. Pilsrundālē svinējām krustmātes piecdesmitpiecus. Sabrauca tuvi tāli radi, kā arī Latgales podnieki ar plikām kājām un pīpēm zobos. Kopā ar brāli uzvarējām pārējos kroketā, saēdāmies kotletes, karbonādes uz zaļsalātus, izskraidījos ar suņiem, saplūcu sev ceriņus palodzēm, visu nakti dziedāju with or without you galvā. Dodiet, lūdzu, vairāk dzīvotdienas.
Sestdien laiciņš foršs, kaut kur jābrauc, tā nu tika izvēlēta Vidzeme un Vidzemes pilskalni, jo nupat kā esmu pabeigusi lasīt Zīmogu sarkanā vaskā, tā kā vēl galvā dzīvoju grāmatā un visu gribās redzēt arī dzīvē. Sākām ar Liepupes pilskalnu, kurš atrodas Liepupes kreisajā krastā, tikai 3 kilometru attālumā no tagadējā jūras krasta. Arheoloģiskie izrakumi pagaidām tur nav notikuši, taču pastāv pieņēmums, ka 12. gadsimtā te varētu būt bijusi Metsepoles novada lībiešu centrālā pils. Salasīju sev gaiļbiksītes ziemtējai, paklausījos, kā Dainis spēlē ermoņikas, paskatījos, kā Mārcis guļ uz upurgalda un devāmies tālāk - uz Augstrozes viduslaiku pilskalnu. Vislabāk šajos abos pilskalnos man patika erudīcijas moments - nekādas norādes, tāpēc patīkami - tūristi šīs vietas vēl nebija sabojājuši. Augstrozes pilskalns celts 1272.gadā un 1601.gadā sagrauts. Bet tagad Rīgas arhibīskapa vasaļa pilsdrupas ir ne vien valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis, bet arī augstākais apkārtnes punkts. Arī par šīs pils būvniecību vēsta leģendas un stāsta teikas. Tomēr arī šodien neapstrīdams ir fakts, ka no šejienes paveras labākais skats uz lielisko ainavu, ko veido Augstrozes Lielezeres, tās dabas liegums un Ziemeļu purvi. Pēc tam aizšāvām uz Zilo kalnu, kurā nekad nebiju bijusi. Un man par pārsteigumu - kalns no attāluma tiešām pelēkzils! Un noskaņa arī pavisam patīkama, tā vien gribējās tur palikt uz visu dienu. Bet laiks ir laiks un alus ir alus, tāpēc devāmies tālāk meklēt atjaunoto Valmiermuižas alus brūzi, kurā izdevās sarunāt kasti alus :).
Bet svētdien braucu uz Zemgali. Pilsrundālē svinējām krustmātes piecdesmitpiecus. Sabrauca tuvi tāli radi, kā arī Latgales podnieki ar plikām kājām un pīpēm zobos. Kopā ar brāli uzvarējām pārējos kroketā, saēdāmies kotletes, karbonādes uz zaļsalātus, izskraidījos ar suņiem, saplūcu sev ceriņus palodzēm, visu nakti dziedāju with or without you galvā. Dodiet, lūdzu, vairāk dzīvotdienas.