:
jā jā. Tieši šodien es darīšu To.
:
Tikko izglābu putniņu no sava baltkaķa.
ordeni, lūdzu.
ordeni, lūdzu.
: dzīvot ar meža laumiņu taču ir leģenda
Šodienas plāns ir tāds: ēdīšu tikai ābolus, smuki sakrāsošos, sazvanīšu Ievu, aiziesim abas uz Elvi, nopirkšu džinu, Ieva nopirks balzāmu, iesim pa baznīcas ceļu uz parku. No sākuma okupēsim estrādi, protams, sabildēsimies. Tad iesim pie akmens, kur sabildēsimies vēl vairāk. Un smukās bildes nevienam nerādīsim, vienīgi mazbērniem. Smuki tās samtenes pie manas mājas saziedējušas. Un izskatās, ka ābeles tūdaļ salūzīs no tā smaržīgā smaguma, kas uz viņām. Bet vēl Ieva guļ, tik agri viņai zvanīt nav vērts. Sālīšu gurķus. Jā, To es darīšu.
current music: mamma
Šodienas plāns ir tāds: ēdīšu tikai ābolus, smuki sakrāsošos, sazvanīšu Ievu, aiziesim abas uz Elvi, nopirkšu džinu, Ieva nopirks balzāmu, iesim pa baznīcas ceļu uz parku. No sākuma okupēsim estrādi, protams, sabildēsimies. Tad iesim pie akmens, kur sabildēsimies vēl vairāk. Un smukās bildes nevienam nerādīsim, vienīgi mazbērniem. Smuki tās samtenes pie manas mājas saziedējušas. Un izskatās, ka ābeles tūdaļ salūzīs no tā smaržīgā smaguma, kas uz viņām. Bet vēl Ieva guļ, tik agri viņai zvanīt nav vērts. Sālīšu gurķus. Jā, To es darīšu.
current music: mamma
:
un tad vēl. Rītdien braukšu uz Jūrmalu, uz Tu esi pamanīts un vēl pašpārvaldes sēdi un parīt uz Valmieru, tad uz Mazsalacu, uz Bliezienu, un tad sagaidīšu svētdien ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
holandiete iekš lidostas un tad jau būs pirmdiena. Eu. a tagad vēljoprojām nav ko darīt.
holandiete iekš lidostas un tad jau būs pirmdiena. Eu. a tagad vēljoprojām nav ko darīt.:
tpfu, nu kur man prāts sūtīt tādas īsziņas dienas vidū. cilvēks tagad droši vien vairāk nevar pastrādāt.
: šitādas lietas nevar sakarīgi pastāstīt.
Kad es biju mazāka, man bija 2 ļoti labas draudzenes - Agnese un Ieva. Saucām sevi par TTK (trīs trakas karaļmeitas), atceros kā sēdējām siensaugšā un katrai bija sava kladīte, kurā rakstījām stāstus, visādus romantiskos, protams. Visu laiku es biju tā kā starpķēdes posms starp abām pārējām. Bez manis viņas nesatikās. Jā, un mēs augām..lielas izaugām. Un izaugām ar vienādām puišu patikšanām, ar kopīgām bēgšanām no vecmammām, ar kopīgu klasīšu lēkšanu un princešu spēlēšanu. Tagad viena no viņām ļoti nopietni jau ilgu laiku draudzējas un dzīvo kopā ar manu brālēnu. Vispār te ir vesela ironija - mēs bērnībā baigi štukojām, kā lai kļūstam radinieces, man baigi patika Agneses brālēns un Agneses māsīcai Evijai gribējām ieskapēt vienu no maniem jaunākajiem brāļiem. Jā, nu un pilnīgi ne no kā tad viņi, jau lieli būdami, sāka draudzēties. Jā..tā arī laikam kļūsim radinieces. Kāpēc es to vispār rakstu? Agnese ar brālēnu tagad dzīvo Jelgavā un tiek satikta pavisam reti. Mēs ar Ievu gan nekādīgi netiekam viena no otras vaļā, dzīvojam gandrīz kaimiņos, mācījāmies kopā, un arī tagad Universitātē vēl blakus sēžam. Jā, nu un Agnese šodien atkal ir Koknesē. Mēs visas 3 atkal esam vienuviet. TTK ha :). Agneses mamma speciāli man esot uztaisījusi biezpienbumbiņas, sagaidīšu Ievu un tad jau iesim pie Agneses. Tā. Aprunāsim visus tā, ka ausis svilst. Mēs vispār bijām kaut kas ļoti īpašs. Nu kaut kur pagrabā vēljoprojām arī esam. Tas protams, vairs nav TAS. nospiedīšu update journal un rakstīšu vēl par šito tēmu. bet vispār par šādām lietām nevar uzrakstīt sakarīgi un citiem saprotami. Kaut vai tāpēc, ka jūs neziniet, kā tajā siensaugšā smaržoja un kur tās kladītes mēs glabājām, lai mammas neatrod.
Kad es biju mazāka, man bija 2 ļoti labas draudzenes - Agnese un Ieva. Saucām sevi par TTK (trīs trakas karaļmeitas), atceros kā sēdējām siensaugšā un katrai bija sava kladīte, kurā rakstījām stāstus, visādus romantiskos, protams. Visu laiku es biju tā kā starpķēdes posms starp abām pārējām. Bez manis viņas nesatikās. Jā, un mēs augām..lielas izaugām. Un izaugām ar vienādām puišu patikšanām, ar kopīgām bēgšanām no vecmammām, ar kopīgu klasīšu lēkšanu un princešu spēlēšanu. Tagad viena no viņām ļoti nopietni jau ilgu laiku draudzējas un dzīvo kopā ar manu brālēnu. Vispār te ir vesela ironija - mēs bērnībā baigi štukojām, kā lai kļūstam radinieces, man baigi patika Agneses brālēns un Agneses māsīcai Evijai gribējām ieskapēt vienu no maniem jaunākajiem brāļiem. Jā, nu un pilnīgi ne no kā tad viņi, jau lieli būdami, sāka draudzēties. Jā..tā arī laikam kļūsim radinieces. Kāpēc es to vispār rakstu? Agnese ar brālēnu tagad dzīvo Jelgavā un tiek satikta pavisam reti. Mēs ar Ievu gan nekādīgi netiekam viena no otras vaļā, dzīvojam gandrīz kaimiņos, mācījāmies kopā, un arī tagad Universitātē vēl blakus sēžam. Jā, nu un Agnese šodien atkal ir Koknesē. Mēs visas 3 atkal esam vienuviet. TTK ha :). Agneses mamma speciāli man esot uztaisījusi biezpienbumbiņas, sagaidīšu Ievu un tad jau iesim pie Agneses. Tā. Aprunāsim visus tā, ka ausis svilst. Mēs vispār bijām kaut kas ļoti īpašs. Nu kaut kur pagrabā vēljoprojām arī esam. Tas protams, vairs nav TAS. nospiedīšu update journal un rakstīšu vēl par šito tēmu. bet vispār par šādām lietām nevar uzrakstīt sakarīgi un citiem saprotami. Kaut vai tāpēc, ka jūs neziniet, kā tajā siensaugšā smaržoja un kur tās kladītes mēs glabājām, lai mammas neatrod.
: par siensaugšu
Siensaugša atradās tur, kur es kādreiz dzīvoju. Tie, kuri zin, kur es dzīvoju tagad - tad var iedomāties - es dzīvoju pretī savai pašreizējai mājai, tikai oranžā mājā.Jā, siensaugša ir uzcelta starp divām mājām/ģimenēm. Tās mājas cēla padomju laikos. Kādreiz mana vecmamma dzīvoja tur, kur tagad ir Kokneses estrāde, bet tad, kad uzcēla Pļaviņu HES un ūdenslīmenis pacēlās par pārdesmit metriem, tad visiem, kas tur pakājē dzīvoja, piešķīra jaunas zemes. Nu jā. Būtībā siensaugšu mēs pagalmā gan ļoti mīlējām, gan ienīdām. Nebija nekā interesantāka par gulēšanu siensaugšā, kad naktīs varēja izlavīties laukā un čiept kaimiņu ķiršus, rāpties pa māju jumtiem un aiziet līdz pat šosejai. Tiesa, sienu mīdīt nepatika nevienam un asiņojošās kājas arī nebija tas pats labākais, kas vasarā varēja notikt. Es un Agnese dzīvojām kaimiņos, Agnesei bij brālis - Kaspars, kurš bija un vēljoprojām ir tāds ļoti interesants, tikko kā atgriezies no strādāšanas tālā zemē. Lēkājām klasītes un viņš meta nevis ar akmentiņu, bet ar siera gabaliņu. Jā, un tad vienu māju tālāk dzīvoja arī Ingus un Edgars, kas bija Kaspara draugi. Tad nu mēs cīnījāmies par to, kurš kurā naktī gulēs siensaugšā - meitenes vai puikas. Vispār biju slikta sienā gulētāja, jo vienmēr ātri aizmigu. Bet to kariņu par gulēšanu mēs turpinājām visu bērnību - savos štābos, kuri bija kastaņkokos. Puikām bija varenāks štābs, bet mēs toties savā štābā glabājām savas dienasgrāmatas, kas padarīja mūsu štābu iekārojamāku laupītājiem. Atceros, kā viņi bija nozaguši manu dienasgrāmatu un draudzēja visu par tur rakstīto izstāstīt mammai un tētim, jēziņ, kā es toreiz raudāju un lūdzos, lai man viņu atdod. Labi, Ieva jau atnāca, iesim pie Agneses. Smuks laiks ārā. Smuka bērnība.
Siensaugša atradās tur, kur es kādreiz dzīvoju. Tie, kuri zin, kur es dzīvoju tagad - tad var iedomāties - es dzīvoju pretī savai pašreizējai mājai, tikai oranžā mājā.Jā, siensaugša ir uzcelta starp divām mājām/ģimenēm. Tās mājas cēla padomju laikos. Kādreiz mana vecmamma dzīvoja tur, kur tagad ir Kokneses estrāde, bet tad, kad uzcēla Pļaviņu HES un ūdenslīmenis pacēlās par pārdesmit metriem, tad visiem, kas tur pakājē dzīvoja, piešķīra jaunas zemes. Nu jā. Būtībā siensaugšu mēs pagalmā gan ļoti mīlējām, gan ienīdām. Nebija nekā interesantāka par gulēšanu siensaugšā, kad naktīs varēja izlavīties laukā un čiept kaimiņu ķiršus, rāpties pa māju jumtiem un aiziet līdz pat šosejai. Tiesa, sienu mīdīt nepatika nevienam un asiņojošās kājas arī nebija tas pats labākais, kas vasarā varēja notikt. Es un Agnese dzīvojām kaimiņos, Agnesei bij brālis - Kaspars, kurš bija un vēljoprojām ir tāds ļoti interesants, tikko kā atgriezies no strādāšanas tālā zemē. Lēkājām klasītes un viņš meta nevis ar akmentiņu, bet ar siera gabaliņu. Jā, un tad vienu māju tālāk dzīvoja arī Ingus un Edgars, kas bija Kaspara draugi. Tad nu mēs cīnījāmies par to, kurš kurā naktī gulēs siensaugšā - meitenes vai puikas. Vispār biju slikta sienā gulētāja, jo vienmēr ātri aizmigu. Bet to kariņu par gulēšanu mēs turpinājām visu bērnību - savos štābos, kuri bija kastaņkokos. Puikām bija varenāks štābs, bet mēs toties savā štābā glabājām savas dienasgrāmatas, kas padarīja mūsu štābu iekārojamāku laupītājiem. Atceros, kā viņi bija nozaguši manu dienasgrāmatu un draudzēja visu par tur rakstīto izstāstīt mammai un tētim, jēziņ, kā es toreiz raudāju un lūdzos, lai man viņu atdod. Labi, Ieva jau atnāca, iesim pie Agneses. Smuks laiks ārā. Smuka bērnība.
