Princese Zeltīte

krazuu @ 11:25: Pierod. Un sadzīvo. Kad kāds smird, tad gan nevaru sadzīvot, bet visādi citādi ir oki. Dažreiz pat iemanos braukt pareizajos laikos un maršrutos, lai sev atvieglotu dzīvi.
Jā, un vēl palīdz ieniršana grāmatā, kā jau te augstāk teica. Braucu, lasu, esmu savā pasaulē un traucējos tikai tad, kad kāds bukņī pa plecu, kad jāatrāda biļete. Braucot vienā maršrutā ilgstoši, pat esmu iemanījusies pareizās izkāpšanas pieturas sajust ar muguras smadzenēm :)
Bet pastāv arī amizantie gadījumi. Piemēram, nesen mājupceļā gadījās braukt kopā ar bariņu čigaiņu. Braucu, klausījos, atcerējos dzimto pilsētu un bērnību utt. Tā es braucu, slīgstu atmiņās un nemanot ieveļas biļešu kontrole. Uzmini, cikiem no čīčiņiem bija biļetes!? Pareizi! Nevienam! Bet pats smieklīgākais tikai sekos: zin, ko viņi minēja par attaisnojumu, kāpēc brauc bez biļetes? Čīčiņš Nr. 1 attaisnojās ar to, ka viņam sieva tieši tagad dzemdē trīs dvīnīšus (piemetu savā galvā, man sanāk seši kopā, nodomāju, ka baigā noņemšanās 6 piedzemdēt vienā metienā, bet nu, protams, nav mana daļa). Kamēr es tā domāju, tikmēr viņš sāk saukt bērnu vārdu. Atceros, ka viens bija Deivs, viens bija Rūdis. Trešo neatceros. Protams, ka ne 6, bet ko nu es saprotu no Čīčiņu matemātikas :) Un bezbiļetnieku čīčiņš Nr. 2 kā savu biļetes trūkuma iemeslu minēja vecmammas bēres. Kāpa ārā no trambuļa ar tekstu: es nupat sav vecmamm apglabāj un tagad tu grib man apglabāt?!
Lūk, braucot priv-auto tu nekad šādus stāstus, visticamāk, nesastapsi, dažreiz tomēr var atrast mākonim zelta maliņu :)