Vakarnakt es domāju par sauli. Kad eju zem tās,
mana ēna ir proporcionāla ikdienas dzīvības
ēnai - katram zāles stiebriņam, kukaiņa vai
akmens ēnai. Bet, kad eju naktī zem laternām,
ēna izliecas dīvainos leņķos. Kādu brīdi biju
noturējusi laternu par sauli. Un staigāju naktīs,
griezdamās līdzi savai ēnai leņķos, āķos un
pagriezienos - pretējos pārējai pasaulei.
Kādam atliek sasist spuldzi un es izčākstētu...