Princese Zeltīte

elina @ 15:45: dzeltenās palodzes
Vispār jāsaka kā ir - Ziemeļvidzeme mani šajā ekspedīcijā ļoti pārsteigusi. Negaidīju, ka tur ir tik neaizmirstamas āres un interesanti/ievelkoši cilvēki. Visvairāk laika pavadīju Kārķu pagastā, pie viena dzīvojoties pa Ērģemi (jūs esat bijuši Ērģemes pilsdrupās? Tās ir tik MILZĪGAS!!). Mūsu visvairāk apciemotais un intervētais 85 gadīgais fenomenālais onkulis, saukts par mazo Vellēnu (lielais Vellēns=viņa tēvs) parādīja, cik burvīgi ir dzīvot meža vidū - bez cilvēkiem, Latvenergo, bet ar vēja ģeneratoru. Šis pats Vellēns izvadāja mūs pa purviem, ierādot labākās lāceņu vietas, šogad apgūst franču valodu un visādi citādi - ir laimīgs bezgala, lai gan nospēlējis kārtīs Latvijas jaunāko pili. Vēl bez Vellēna īpaši gribētos izcelt sastapto un mazliet mistisko kungu no Veckārķiem, kurš parūpējās par manām gudrības zobu sāpēm veselas dienas garumā (noņēma tās ar rokas mājienu) un nebaidījās mums rādīt savu "melno grāmatu". Beigās punktu uz i uzlikām ar viesošanos Velgas Kriles mājās, lasot viņas dzejoļus.
Sarijos gana daudz zemes ceļa putekļus, tagad vakarā pa asfaltu uz Koknesi, pieskatīt tos savus tomātiņus.

Piezīme sev - aizbraukt apskatīties to muižkunga pamesto ciemu pa Garo ceļu+Bezdibeņa purvu.