![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
_maardza_ @ :
Vietējiem cilvēkiem, protams. Zinu daudz piemērus, kur cilvēki sapņainām acīm atceras par ''laikiem, kad mūsu miestā vēl bija veikals, pasts, skola ar tajā iekļautu bibliotēku, vasarās - zaļumballes un teātra izrādes'' un šie piemēri ne vienmēr datējami ar ulmaņlaikiem. Kultūra ienes zināmu dzīvīgumu, socializāciju, pēckuras mentāli vēsais un introvertais latvietis tomēr reizi pa reizei sailgojas. Satikties ar kaimiņu, sievietēm - pieredzes apmaiņā par bērnu audzināšanas un saimniecības jautājumiem. Ne tikai tiem, kas pāri upei dzīvo, vai aiz meža, bet piemēram, arī ar tiem no pagasta otrās malas. Uz mājām jau nenāks, tur vajag laiku, nolūkus un iemeslus. A pilsētā - visi sveši. Savu reizi aju vajaga arī uz pilsētu, bet lokāls tomēr lokāls.