vienā brīdī es biju noslīkusi iekš new order Ceremony dziesmas, bet tad kaut kā uz brīdi tiku laukā, aizbraucu līdz Cēsīm, apskatīju brīvo deviņdesmito gadu dejotāju Fonoklubā, palidoju pa sniegpārslām un aizmigu tikai ap rīta pusi. Nākošā diena sākās ar salīdzinoši vēlu rītu un lielām cerībām, dažam nostaigāt lielus gabalus, dažam sākt jaunu dzīvi sevī un tā tālāk, bet līdz Rūsiņa pilskalnam mēs tikām, tad vēl tikām arī cauri mežam pa taisno uz skaisto Latviju, šāvām dabā sūdus un negācijas, ko pēc tam novēlām milzīgā sniega bumbā lejā uz Gauju, lai aiztek prom no acīm. Savukārt Vidzemes alas ir pilnas ar odiem, tur viņi pārziemo, tur pārziemo arī daži lieki cimdu pāri un salkani teksti, bet ne par to. Es par to, kā mani saplosīja pirmās 10 minūtes atpakaļ Rīgā, tā neciešamā skaņa. Domāju, ka jābrauc mācīties uz Jaunzēlandi, tur ir skaisti, martā pa ceļam vajadzēs palūkot kādas universitātes.