Sāku ar Koknesi un rabarberiem vējā, pusdarītu vīnu un steigu. Nākamajā agrajā rītā autobusā pa taisno uz Cēsīm ar senioru vīru kori no Staburaga, Vidzemes vēsā elpa pakausī, cepām gaļu ar abām mammām Gaujmalā, gulēju uz galda, dziedāju jaunu mēnesi, pēc tam estrādē bija dziesmu svētku ieskaņa, bet tik žēlīga, tik žēlīga, ka uz gala koncertu nemaz neiešu, es negribu vilties, gribu saglabāt atmiņas par brūnām velveta biksēm un Sauli Pērkonu Daugavu. Smieklīgs kino balkonā, miega dziesmas. Nākamais agrais rīts ar gurķiem un tomātiem. Braucām ar ričāgiem uz to pilskalnu, tur tādas smiltis, ka vairāk stumšanās, nevis braukšana, pa ceļam Jumis un beigts zmejs, vardes Gaujā, neizplaukušas meža kreimenītes un sevis savaldīšana. Galapunktā sapņu māja, sapņu vieta, vientuļš suns, kalni un lejas, Saules kalns, gaļīgi un garšīgi ķirši pie strauta, baiļu alas, tūkstots un viens pakāpiens, raspodiņi tējai manā kabatā. Mājās silts cepetis un trīs veidu sporti pa tv. Bet tas aiziet un atnāk vilciens, vilcienā palaidu sēdēt vecu tanti un, kājās stāvot, lasīju Dagniju Zigmonti. Rīgā ir aukstas grīdas un pa televizoru sestais prāts, šoreiz te nav tik slikti.