Ar Mārtiņiem man ir sava vēsture, bet tas nav svarīgi, jo man patīk ieskatīties vēl vecākā vēsturē, proti:
Ap Mārtiņiem kāva barotu govi, ko ziemā kāpostos un zupā vārīt. Govs mēli izsālīja un piekāra
bēniņos; pa lielākai daļai tā aizgāja vai nu krodziniekam vai mācītājam. Pirmo izvārīja govs
galvu un kaklu, aknas un plaušas; salika lielajā sietā uz galda un ēda visi mājas ļaudis. Aknu
gabalus puiši paņēma līdz, Mārtiņa tirgū iedami, lai dzerot būtu kas ko uzkost.
Vienvārdsakot, eju uz kūti meklēt vistreknāko govi, lai bēniņos būtu, ko likt.