lietoju mēnesi. ir labāk. bet es vairs neraudu un citas emocijas arī kkur pazudušas. vispār savādi. it kā viss ir kārtībā, bet nav. ir mierīgs, līdzsvarots tukšums. laime? nē. prieks? nē.
darbā es pat esmu priecīga sarunās ar kolēģiem, bet tā ir maska, ko es speciāli nelieku, tā kaut kā sanāk.. pats par sevi. man ir jautri ?! uz īsu brīdi varbūt. tas ir apbrīnojami, cik klusi un nemanāmi cilvēks var sagrūt no iekšpuses. ārpuse ir ārpuse.
vienu nedēļu nedzēru,,, jo beidzās, bet kļuva drūmāk un drūmāk. līdz E man sāka atgādināt, cik daudz publikācijas man jāuzraksta. es zinu, ka daudz... bet tas man uzdzina veco, stūrī nobāzto stresu un izmisumu, asaras un nevarēšanu, "viss ir slikti" utt. Tajā brīdī sapratu, ka tādās sajūtās dzīvoju visu/daļu savas dzīves. un tas bija briesmīgi... atklāsme. lūdzu, lai A izraksta vēl. un jā, ir labāk, bet joprojām nepamet doma, ka tā neesmu īstā es. tā ir cita es, viņa ir labāka un man no viņas ir bail. jo viņas mērķi un ambīcijas sāk atšķirties no vecās es.
bet varbūt tas viss mindfuck-s pieder pie ceturtdaļgadsmita emocionālās krīzes un sevis izzināšanas... iedziļināšanās un pārmērīga sevis analīze... no šitām divām tikt vaļā nevar.
es neesmu sarežģīta. es esmu parasta, parasta, parasta. mēs visi esam parasti.
vēl dzīvi uzlabo fiziskas aktivitātes. ja pāris dienas neko nedaru, domas sāk iet nost no ceļa.
vēl dzīvi uzlabo patīkami cilvēki. un man bail tiem pieķerties, bet tomēr es to daru. tādi, kas dara lietas un noved tās līdz galam. tādi, kas ir pārliecināti, par to ko dara. tādi, kas aizraujas un dara to skaisti. un tad tu pie sevis domā, ka gribi būt kā viņi. un dari.