vēstule |
[25. Dec 2007|21:43] |
Noklaudzēja durvis, Vilhelms metās man pretīm. Vilhelms mīņājās pie durvīm un nevarēja saprast kāpēc es esmu viens, jā kautkas nebija kārtībā. Viņš vel mirkli sēdēja un un vēroja durvis, jā, viņa nenāca. Arī istabā bija vientulīga sajūta, vientulīga papira švīkstoņa. Es sēdēju pie galda un atkal rakstīju, Vilhelms sēdēja man līdzās uzlicis galvu uz manas kājas. Es rakstīju viņai vēstuli, pēdējo vēstuli, jo viss bija beidzies. |
|
|
Comments: |
es rakstīju viņam vēstuli :) pēdējo un vienalga skumji.
Jā Vilhelms man pačukstēja...
Vilhelms vienmēr izlasās kā baigi jaukais dzīvnieciņš un draugs.
Vilhelms ir mans suns, īru seters. jauks un priecīgs suņs. Nu labi īstenībā tas ir mans iedomu suns. Gudrs un mīļš.
es zinu, es jau vienreiz izlasīju, ka viņš nav īsts. bet citreiz riktīgi gribu noticēt, ka tas ko raksti ir pa īstam - jūra un sunītis.
Es arī gribētu noticēt :/
bet neesam vairs maziņi, kad nosapņotais likās īsts :p Tomēr, ir labi pasapņot un zināt, ka dažus sapņus piepildīt ir iespējams ;)
Protams, ka es ticu, ka es kādreiz satikšu Vilhelmu, ka es kādreiz satikšu Viņu, ka es kādreiz satikšu arī pats sevi :)
Sapņi pārvietojas un frustrējas viens otrā.
to nu gan grib daudzi - sevi satikt. :p
Kurš to savā mūžā nav vēlējies :D | |