Ikreiz, kad redzu baru cilvēku, lēkājot televīzijā, bļaustoties „Tiesības” „Nē patriarhātam” un dažādus citus feminisma draņķus ( „Nē krūšturiem, brīvību sievietei”), jūtu sevī naida uzliesmojumu. Naida un pārākuma. Ak, nē, es uzskatu, ka nav ne vainas saņemt algu pēc nopelniem un iet dekrēta atvaļinājumā. Es vienkārši uzskatu, ka cilvēce ir sagājusi sviestā, paši sevi vēl vairāk ieslogot nebrīvē, tiesībās.
Šķietami asākās sieviešu tiesību aizstāvētājas ir drīzāk bezdzimuma būtnes , vismaz tāds pēc izskata ir feminisma uzvaras galaprodukts – vaļīgās džinsu biksēs, t-kreklā, redzami bez apkašveļas, būdīgas un noteikti ar zēngalviņām, bez kosmētikas. Un tad nu es nesaprotu, vai tā ir brīvība, ko šīs .. sievietes vēlējās – vienkāršu dzīvi bez vajadzības par sevi rūpēties? Par to taču nav jācīnās ar vīrišķo sabiedrības pusi! Te slēpjas viens no lielākajiem sieviešu tiesību cīnītāju zemūdens akmeņiem – daudzas nezin, par ko īsti cīnās, par ko cīnīties. Sākotnē sieviešu kauja bija par iespēju vēlēt – ieguva. Tad sievietes nolēma, ka var vēl citās sfērās aizstāt vīriešus – sanāca. Un tagad ?
Tagad mēs dzirdam noslogotās, nelaimīgās personiskajā dzīvē karjeristes, kuras caur „Cosmopolitan” un citiem sieviešu žurnāliem tiek apmācītas uzvesties sievišķīgi. Sievietes tiek apmācītas no jauna - instinktos, kas tajās bijuši jau no laika gala, bet nu ir zaudēti – pašsaglabāšanās instinkti, vairošanās instinkti (šeit piederās flirts, dārgie!) un tā uz priekšu. Kā senajos laikos spartiešus apmācīja atkal mīlēt sievietes, nevis vīriešus. Mēs nonākam pie tā, ka, spēcīgo sieviešu tēla iespaidoti, rodas vāji vīrieši – tas ir dabisks process, jo divām pusēm, lai tās saskanētu, jābūt pretējām. Vīrišķais (saprāts, agresivitāte, valdonība, spēks) bez sievišķā (emocionalitātes, iejūtīguma, mātišķuma) sen būtu pats sevi iznīcinājis, savukārt sievišķais vienkārši nebūtu spējis pašattīrīties un attīstīties. Šis sabiedrībā izdaudzinātais salikums – spēcīga sieviete un spēcīgs vīrietis – ir neauglīgs. Vispār, praktiski viss, kas ir sabiedrībā populārs ir galīgi garām – ja mūsu platuma grādos sievietes staigātu, kā reperu draudzenītes videoklipos, šeit pēc desmit gadiem nebūtu problēmas ar dzimstību, nē, būtu problēma ar neauglību. Kamdēļ ar dzimstību ne? Jo jaukos populācijas atjaunošanās datus uzlabotu māmiņas ap piecpadsmit – sešpadsmit gadiem ( Sveiciens Kristīnei! Kā mazajam? ).
Kā gan bija senākos laikos? Un, vai labāk? Vīrieši pārvaldīja impēriju / valsti / ciemu / cilti. Sievietes atradās otrajā plānā, darbojās ar rokdarbiem, ēst gatavošanu, mājvietas iekārtošanu. Augstākais slānis ( tāds bija. Tāds ir. Un tāds būs. Vivat! ) ir augstākais slānis, ar visu ko tas var atļauties – balles, izklaides, viss kā pašlaik. Vīrieši izsmēla savu dabisko agresivitāti politiskajās spēlēs, karojot, duelējoties ; kas pārvaldīja valsti kara gadījumā? Sievietes. Tajās retajās reizēs varu pārņēma valdības vīru sievas (Šaha galvenās sievas), ceļot valsts (sauksim pārvaldāmo teritoriju šādi) ekonomisko stāvokli un rūpējoties par labklājību, kas kara dēļ tikusi smagi sadragāta . Vīrieši pārnāk no kara. Viss nonāk savās vietās. Tādā veidā militārā attīstība mijās ar kulturālo un sociālo. Cieņa pret sievieti ir pašsaprotama; tai nevajag likumu, tai nevajag tiesību un pienākumu. Izcēlušos kautiņu dāma apstādina, nometot lakatiņu, vīrieši nogalina viens otru par lēdijas aizvainošanu. Jo sieviete ir māte. Sieviete ir pamats cilvēces nevis vienkārši attīstībai, bet – dzīvotspējai, tās pastāvēšanai. Cienījama. Viņas panākums jau no sākta gala ir tas, ka reiz viņa kļūs par māti.
Mūsu laikos ir radušies divi neparasti arhetipi – spēcīgā sieviete un vājais vīrietis. Spēcīgā sieviete ir daudz izplatītāks (tas ir interesanti, bet viss, kas skar sievieti tiek izplatīts daudz vairāk – ķermeņa kults, modes industrija, u.c) tips. Raksturojums– „maita” ar tam izrietošajām īpašībām. Absolūta netolerance, analītisks prāts, spožs intelekts, iešana pāri līķiem. Vīrietis „spēcīgās sievietes” acīs ir vien trofeja karā, ko sauc par dzīvi un tā tiek novērtēts – kā skaistumlietiņa. Jauki būtu, ja šīs sievietes reāli pastāvētu – diemžēl, apkārt dzīvojas vien vāji pakaļdarinājumi. Tiek ignorēts viss izņemot iešanu pāri līkiem un vīriešu kolekcionēšanu (princips – kvanitāte, nevis kvalitāte) , un bagātīgi aizstāts ar prastumu un glamūru, kam tagad ir īpaši netīra nokrāsa - jācer, ka Odrija Hepberna uz to visu no augšas nenolūkojas, viņai paliktu slikti.
Vāji vīrieši gan ir neparasts tēls; spēcīgo sieviešu iedvesmoti, tie ir vīrieši bez mērķiem dzīvē, bez vēlmēm un tiekšanās pēc kā augstāka . Nav vajadzības. Sieva visu sagādās. Jo sieva viņam ir zelts; darbā nosēž astoņas stundas un mājās vēl visu izdara viņa vietā. Gribas ņemt rokās cirvi. Šeit runas par sieviešu tiesībām ir tik, cik melns aiz naga – šeit ir noteikto indivīdu attieksme pret citiem, auklēta jau kopš mazotnes. Zinu es tādus, desmit vismaz.
Runājot par ietekmi uz mūsdienu sabiedrību, varu minēt interesantu tendenci cilvēku seksuālajās deviācijās – sadisms un mazohisms. Lai cik neparasti tas nešķistu , to pamats ir dziļi psiholoģisks – mazohisms ir bieža parādība starp cilvēkiem (biežāk, sievietēm), kuri vēlas būt vājāki par kādu, justies droši kāda – spēcīgāka – indivīda pakļautībā. Ikdienā – spēcīgās sievietes. Sadisms ir mazohismam pretējs. Cilvēks ikdienā nerod pietiekami daudz iespēju izrādīt savu pārākumu, pārnes to uz gultu.
To, ka sievietes spēks ir tās vājumā, sapratu visai nesen – agrāk manī bija tieksme noliegt visu sievišķo, uzskatot to par nespēka pazīmi. Tagad sapratu – tikai īsteni spēcīgas būtnes var lauzt šo sabiedrībā pieņemto priekšstatu gūzmu un būt tam, kam tās dzimušas – būt sievietēm.
