Komunālajos dzīvokļos ‘visu visiem’ saukļa īstenošanās var svārstīties no galēji neiespējamas līdz atbalstam 'uz pilnu urrā’. Piemēram, dzimtpilsētas staļinietes dzīvokļa priekšnama gaitenī ilgu laiku kā piemiņas zīme tika atstāta dēļu grīdu tā, kā ir – divkrāsota, jo, pēc līdzšinējās saimnieces teiktā, katram tālāko istabu lietotājam bija paredzēta savas zona nokļūšanai līdz sanmezglam (cik reižu neesmu sev uzbūris iespējamās robežkonfliktu batāliju ainas!). Otra galējība laikam būtu sievu kopība. Šeit dzīvo Samērība, kuras pazīme ir virtuvē lepnā vienatnē dūcošais ledusskapis, kurā plaukti ir nemaināmas, bet viegli pārkāpjamas robežas – kā jau parasti šādos apstākļos.

Abet pastāstīt vēlējos lūk, ko. Mani divi banālie Tuborgi dzesējās jau nedēļu – neiet pilzneri tik ļoti pie sirds – tāpēc nepārdzīvoju, kādu rītu pamanot kādu pazudušu esam. Sak, nelegālstrādājošajam kaimiņam grūti brīži – jauna darbavieta, zināšanu trūkst, neviena, kam pajautāt – tāpēc nervu nomierināšanai nepieciešams degvīns ar visiem zināmajiem pēcefektiem. Un, ja cilvēks iet postā... Gandrīz jutos cēls. Jā, bet nākamajā dienā cita pudele vietā, tikai nu jau tai uz etiķetes spīdinās vārdi – „Gron Tuborg Lite” (vietējie velni atņēmuši kalorijas arī šim brūvējumam).

Joprojām mīkla, vai tā pārskatīšanās veikalā vai mājiens, hmm, uz mana vidukļa apkārtmēra izmaiņām (tātad, atkal pārskatīšanās, vien rupjāka), mirkļa atmiņas vājums vai permanenta idiotisma pirmā un galīgā pazīme? Un joprojām nevaru saprast, ko ar šo Kļūdu lai daru.