Labāku variantu meklējumos kā laicīgu risinājums tika
nopirkts galdiņš – lētucis ar interesanto nosaukumu „Lack”.
(Atkāpe: sen jau
esmu zaudējis ticību preču nosaukumu iespējamās izrunas atbilstībai preces
īpašībām, galu galā, diez vai bez empīriskas pieredzes pateiki, vai sēdēšana uz
„Stefana” varētu būt ērtāka kā uz „Marko”. Stefans skan mīkstāk, vai ne? Un
tomēr, tomēr... Lai vai kā, „Lack” gandrīz sagādāja pozitīvu pārsteigumu, bet vienīgi šajā ziņā. Ā, un vēl cena tač' bija laba,
protams).
Montēšanas laikā lēnām krājās īgnums par varākiem
risinājumiem. Tomēr ar pašu faktu, ka saplākšņa galda kāju paredzēts ar rokām
‘ieskrūvēt’ virsmas stūra 'skaidenī', pietika, lai 50% gadījumu
(lasi, kājskrūvēšanu) pilnībā sakautu dizainerus viņu piedāvātajā rotaļā, vienā
atzīstot neizšķirtu, un vienā – sakāvi.
Rezultāti - galdiņš „Lack” ar traumētu integritāti kā
piemineklis IKEA piedāvājuma apakšgalam*, kā materializēta Zālamana zemā dziesma
poļu mēbeļrūpniecībai, kā atgādinājums eerenpreisam par to, cik svarīgas ir
skaidras vēlmes, jo sevišķi veikalā; un pagaidām, arī kā mulss mājiens par
slinkumu domāt alternatīvu stiprinājumu.
Ja arī turpmāk trūks iztēles, kādu laiku lietošu nestabilkājainu mēbeli. P.s. Par sīkumiem runājot, iegādāts tika arī afigennais spilvens, kā dēļ pārāk bieži tiek spiests 'snooze'.
*Gods kam gods, citas IKEA mēbeles likās/kalpo lieliski. Un arī tējas
sietiņam, piemēram, nevaru piesieties nemaz. Saki nu vēl, ka par mazu cenu
vairs nevar nopirkt labas lietas! :). |