| 2:0 |
[Jul. 24th, 2011|01:34 am] |
| [ | ausīs |
| | Sonic Youth - Shadow Of A Doubt | ] |
Šodien pasēdēju divu kāda novada centra vēlēšanu iecirkņu tuvumā.
- Kopskaitā es runāju par apmēram 100-150 novērotiem cilvēkiem, taču teiktu, ka aktivitāte bija liela. Pretī gan var nostādīt tikai CVK datus, kas liecina - novadā balsojusi apmēram puse balstiesīgo. Zinot nedaudz vairāk par vietējo sociāldemogrāfiju, pieļauju, ka pēc tautskaites rezultātiem retrospektīvi esošos rezultātus nāksies koriģēt uz augšu;
- Balsotāju sadalījums vecumgriezumā gana samērīgs, dominējot 30-50/60 gadniekiem. Taču nāca arī jaunieši, par ko jutos nesocioloģiski gandarīts;
- Balsotāju sadalījums dzimumgriezumā - disproporcionāls, par labu sievietēm. Vērojums diezgan vispārināms, vien jaunos puišus redzēju biežāk kā jaunas sievietes. Taču, kā jau minēju, šī grupa bija salīdzinoši mazskaitlīgāka;
- Uz referendumu cilvēki devās kopā ar svarīgajiem: a) tuviniekiem no nukleārajām ģimenēm (parasti tie bija divi vecāki, diezgan bieži ar pirmspusaudzības vecuma bērni (varbūt divi), kompānijā iespējama arī vecmāmiņa), b) draugiem (parasti - pusaudži, jaunieši). Vienatnē ieradās vai nu jauni, vai paveci vīrieši.
Mainot fokusu:
- Referendums, protams, ir nelieli, bet svētki kā ne-ikdiena. Tā tas pēdējos gados ir bijis, un es neteiktu, ka buntavniecisms sajūtās bija dominējošais, sarunās gan.
- Tāpēc cilvēkiem joprojām patīk iet uz 'prestižāko' iecirkni, kas biežāk bija kultūras nams. Paziņu sveicieni skanēja visai bieži, īsajās mijiedarbēs parasti vīriešiem apmainoties arī pa kādai frāzei par aktuālo notikumu (izteiktai kategoriskā un visai lietišķā tonī).
- Otrā iecirknī vietējā Novada Domes ēkā, šķiet, plūsmu veidoja ārpilsētnieki un arī - vai nu ēkas atpazīstamības salīdzinoši svešajā novada centrā, vai tikai plašā stāvlaukuma un tuvējā tirgus un veikalu dēļ;
- Normalitātes režīms vai spīts ļauj arī cilvēkiem ar ievērojami apgrūtinātu pārvietošanos ignorēt/piemirst veselības apstākļus un aizčāpot līdz iecirknim tā vietā, lai ļautos ekskluzīvai uzmanībai no valsts puses un balsotu dzīvesvietās. Reversā - pieņēmums par šīs iespējas ne visai labajām izmantošanas iespējām sociālā izolācijā dzīvojošo vidū (kādam par vizītes iespēju ne tikai jāzin, bet arī uz to pašu iecirkni jāaizstiepj iesniegums vai jāuzzvana);
- Iecirknī, ja trāpījies pie komisijas locekles ar raitu rokrakstu, bija iespējams visu paveikt ātrāk kā piecās minūtēs - raitās procedūras garantētais lietišķums atstājis "mazuma piegaršu". Šķiet, esmu identificējis t.s. aktīvā latvieša politiskās līdzdalības absolūto minimumu - ievilkt divstrīpiņas saprotama mērķa (līdz šim tie referendumi diezgan abstrakti tomēr) vārdā ir pārāk viegli un "gribās vēl kaut ko" :) Bet otrs piesaistītais secinājums - ceru, ka šis ir pēdējais referendums bez pienācīga interneta iespēju izmantojuma;
- Nobeigumā - anekdote par kādu pensionāru pāri, kas paagrāk ieradies iecirknī. Paziņas atstāstā, pēc konstatēšanas, ka balsojuši atšķirīgi, sekojusi sūkstēšanās par viņu lēmumu pilnīgi nekādo valstisko ietekmi ("nu kā - viens 'par', otrs 'pret', kas tad tur ir?") un tīro laika zaudējumu :)
|
|
|
