| miglas vāli bez montāžas |
[Mar. 20th, 2010|11:58 pm] |
Nekas, nekas, tūlīt pilsoņi sarosīsies pavasara tīrīšanai, noslaucīs putekļus savās mājās, piedalīsies vienā publiskā talkā un būs izpildījuši savu socaktivitātes gada normu. Es jau ar' - kaut ko par to uzrakstīšu, varbūt pat atkārtoti, un projicēšu citos izbrīnu par epidēmiska apmēra politisko cingu (t.i. publisko norišu izraisītām asiņošanām, matu izkrišanām un bezzobainiem šļupstiem), kas pazūd vien uz ilgāku laiku pametot dzimtenes āres.
Nopietni, es pēdējā gada laikā mēģināju aktivizēties arī t.s.grassroots līmenī; secinājums - skaļas paškritikas pietiktu periodam, kas identisks vairākiem lēni izsūktiem aliem (un es to parasti dzeru patiešām lēnām). Šai sakarā radušās diezgan pamatotas aizdomas, ka klaunāde ir viena no efektīvākajām sabuntošanas metodēm. Klaunus, lūk, nesit, par viņiem arī nesmejas, jo viņiem piemīt talants radīt apkārtējos dziļas neērtības sajūtu (šai lomā, šķiet, Krištopāns kā premjers ir nenovērtēts). Viņi, kā pareizi norādījis TerijPratčets, ir patiesi vistraģiskākā un saudzējamākā ģilde jebkurā universā. Mīmi, savukārt, ir liekēži - IRL identiski ir visu so līderiem pakaļskrienošās masas, kas sapulcēs mēdz māt ar galvu un CV pie hobijiem rakstīt, piemēram, 'dalība SO 'blablabla'. Viņi man riebj vēl vairāk par absolūto sabiedrības vairākumu, forumu tribūnu un revolucionāru. (agrāko) nvo štancēšana pēc rietumu pieejām diezgan ātri aizgāja greizi, dažādu iemeslu dēļ (fondi+priekštati+ekspektācijas+apmācības+aktīvistu noslāņošanās etc), daļēji nostumjot kulisēs cita veida (pilsoniskās) aktivitātes izpausmes formas.
Ko darīt? Neko lielu. Pietiek ar patētiskiem sīkumiem, apzinoties savas iespējas, talantus un laika resursus, lai iemācītu kāda(i) vecmāmiņai rakstīt 'i don't know english, es tepat no Sabiles, davai pa russki' kādā pensionāru kluba čatā, aizietu līdz savai vecajai skolai, nolasot kādu brīvlekciju mazajiem egomāniem vai uzdāvinot pārīti komentāru vietējiem debašcensoņiem un mācību standartu nomocītajiem skolotājiem. Pietiek ar gatavību mācīties arī pašiem, blogosfairā ne tikai lasot vārdus, uz kuriem varētu atsaukties komentāros, bet aiz vārdu plūdiem izķeksēt kaut vienu domu (šis ir iemesls, kāpēc pēdējā gada laikā LV uzplaukusī publisko lekciju aktivitāte man iet pie sirds).
Ja nu viena no lielākajām nelaimēm ir tā, ka aktivitātēs reāli ir iesaistījušies daudz vairāk cilvēku, kā par to pieņemts un ir patīkami domāt? Sociologi par aktivitātes indikātoru uzskata vien kādas organizācijas piesaisti. Tāpēc arī lamāt absolūto mazākumu lab-daru par vāju ideālistu kopu tikai tāpēc, ka viņiem nav bijis iemesla sadarboties skaidri formulētu tiešu mērķu dēļ, ir tik ļoti latviski viegli (atļaujos šo norādīt kā vietējo kultūrkategoriju).
p.s. Komentējot vietējos (h)akadēmiķus un ekspertu kult(ūr)u, labāk sākšu ar jautājumu - vai varat nosaukt trīs spēcīgas Latvijas sociālo-humanitāro zinātņu pārstāvju (sākotnēji) ekskluzīvi veidotas asociācijas/kustības? Spēka kritēriji - ievēroti(ētikas/principu) kodeksi, publiska un iekšēja regulāra rosība, mēģinājumi (no kuriem daži sekmīgi) ietekmēt sabiedrības vai politikas veidotāju dienaskārtību. Atslēgvārds ir ideālisms. Ok, nav labs stils meklēt organizācijas brīdi pēc to jēgas apšaubīšanas, bet, kungi un dāmas, šai jautājumā varbūt patiešām jāpietaupa siekalas svētdienas smalkmaizītēm. Latvijā augstskolas un to mācībspēki balstās savstarpēji karojošās kliķītēs (nekas jauns), kur līderības nomaiņa laikam jau iespējama vien kāda nāves gadījumos. Šķiet, viena no filozofu laimēm nelaimē ir iespēju trūkums neapmierinātajiem veidot mācību programmas citviet, kā to spēja izdarīt, piemēram, komunikatori un ne viņi vien.
p.p.s. Latvijas augstskolās un zinātnē, šķiet, ir mūžīgā grūtā izvēle - dot varu (piemēram, pār naudas sadali) vai nu tikai (šķietamu) efektivitāti un skaļus vārdus saprotošiem birokrātiem, vai šauram ekspertu lokam jeb savējiem. Turklāt pirmie nereti ir (izbijuši) otrie. Vai tikai risinājums nav klusa simbioze, kurā studentu un valsts līdzekļi aiziet visur, tikai ne mācību satura kontrolē. Vienā vārdā, plašs darba lauks auditoriem. |
|
|
