| līšana un rindas |
[Feb. 9th, 2009|05:03 pm] |
Kaut kad sāku stāstīt par savu pieredzi Krievzemes poliklīnikā, te nu būs arī nobeigums, tikpat garš un samudrīts, taču stāstīts viena teikuma dēļ.
Tātad, karsta 2006.gada augusta diena,
poliklīnika X, Sanktpēterburga.
Vispirms man vajadzēja savākt
izrakstu no dežūrārsta. Pēc kādas pusstundas Eerenpreiss nostūma malā savas piezīmes
(rakstīt nebija ērti), mēģināja lasīt (tas pats kreņķis) un sāka vērot
kaimiņus. Jau pēc brīža uz brīva krēsla piemetās nervozs pamaza auguma vīrietis
vecumā tā, ap 50, ko saukšu par Paīso. Mugurā viņam bija darba
kombinezons, bet kompānijā – kāda Sieviete. Pēc kāda laika pievienojās arī kāds
biedrs (turpmāk – Trešais), ar kuru tad viņi pārmija klusas frāzes. Paīsais tikmēr
bez apstājas knosījās, taču nepārstāja turēt roku pie kakla. Pēc minūtēm desmit trijotnes savstarpējā
komunikācija kļuva arvien nervozāka un skaļāka. Sieviete šņukstēja, Trešais
skraidīja pa citiem kabinetiem, ķēra aiz elkoņiem šad tad garām skrejošos
baltos ķiteļus, viss viens, vai tajos bija māsiņas vai kāds no ārstiem – vārdu
sakot, kļuva par nesekmīgu Organizatoru vai Mediatoru, ja kādam šis vārds tīk
labāk. Vienbrīd viņš pat atrāva dežūrārsta durvis, pretī saņemot kaut ko no
sērijas ‘Da što vi!? Ņeviģeķe, u meņa
pacient!?’
Un tikai tad šo rindu autors un
apkārtējie daļēji kāda skaļāka vārda, daļēji Paīsā roku dēļ saprata, ka viņš
asiņo. Ne spēcīgi, bet asiņo, kas situācijas redzējumu manāmi
mainīja. Nu, ‘neatliekams gadījums tomēr’, ‘man nav žēl’, ‘lai taču skrien’, ‘tāpēc
jau tā ir poliklīnika, un dežūrārsti’ domas un pat frāzes pēkšņi vienoja visus
gaidošos, kas bija sapulcējušies nieku dēļ – kāds papīru dēļ, kāds atrādīt
lauzto roku, kāds vēl pēc kaut kā... Sīkumi, meloč,
tā teikt, kad cilvēks acu priekšā izlīst... Tāpēc neviens neprotestēja, kad
Trešais uzreiz pēc durvju atvēršanās iesteidzās iekšā, un jau pēc brīža ievilka
iekšā abus pārējos. Kompanjonus gan tikpat ātri arī tika izmesti.
Noklusējot nākamās pusstundas
notikumus – Paīsais tika sašūts. Bet ne pārsaitēts, tāpēc asiņošana
turpinājās, un viņa turētais vatesvaitokaskādreizbijavates kumšķis kļuva arvien
slapjāks. Dežūrārsts man pastāstīja,
ka Paīsais esot no kāda torīt patrenktā bomža naža šņāpienu kaklā saņēmis
sētnieks.
Tātad – atkal sēdējām vienā rindā, tikai šoreiz Vecā Ķirurga. Vai nu šūšanā pārciesto sāpju dēļ – neesmu
pārliecināts, ka sētnies saņēma kādu anestēziju (un vai vispār lokāli kaklam
tādas var dot?) – vai paguruma dēļ trijotne uzvedās skaļāk, varbūt tāpēc, ka
gaidīt vajadzēja vēl ilgāk, jo nekādas atlaides vairs netika dots. Vecais
iznāca ārā vienreiz un visus apklusināja. Viņam to nācās darīt vēlreiz, un tad Paīsais nāca klajā ar savu Teikumu, nu jau ar izmisuša cilvēka pašsaprotami lūdzošu pieskaņu balsī nodīcot: „Doktor, no ja že Krovju isķekaju!”.
Tas laikam iedarbojās, jo Ķirurgs apstājās, uzmeta aci brūcei – savus desmit centimetrus garai
rētai kakla kreisajā pusē, un atļāva pievienoties kabinetā. Desmit minūtes vēlāk
durvis atvēra māsiņa un ar vecu lupatu noslaucīja asins pleķus no sēdvietas,
grīdas un durvīm – tieši šādā secībā. Novēdīja pēc spirta. Nekā interesanta vairāk nenotika. Kad pienāca mana kārta, ārsts vēlreiz iztrieca māsiņu – lai tīrot vēlreiz, īpašu uzmanību
pievēršot durvīm.
Pie kolēģiem jau devos ar pirmo pastāsta melnrakstu galvā, piemērotu pāris astotās 'Baltikas' kausiem. |
|
|
