Nav spēka vairs vienkārši močīt tālāk.
Jo nav jau skaidrs, kā vārdā. Un pēc aprīļa nav vispār nekāda tālāka plāna - ko strādāt, kur dzīvot, pat par valsti nav skaidrs.
Un ik pa laikam nāk pārdomas, cik tā kultūra ir systemrelevant. It kā pats vēl naivi ticu, ka tai jākļūst pieejamākai un jāpadara vismaz kāda druska sabiedrības par labākiem, empātiskākiem cilvēkiem.
Bet tad atkal gribas vienkārši to visu mest pie malas un vienkāršāk liktos iet strādāt kaut kur ar ekseļa tabulām vai gāzu hromatogrāfu.