Es jau trešo dienu pēc kārtas jūtos kā sabraukts susļiks.

Tomēr es tik ļoti ceru, ka neviens neuzdrošināsies, liels asprātis būdams, pateikt - re, kā, vēl tikai pirmā nedēļa, bet tu jau nevari pavilkt savas abas augstskolas reizē. Jo tad es laikam ļoti sadusmotos.
Pats sev iegalvoju, ka pilnīgs bezspēks un principā konstantas galvas sāpes ir tikai sagadīšanās. Principā atslābums.


It kā gaidīju rudeni, bet kad viņš ir klāt auksts un slapjš, esmu tā kā drusku vīlies.
Neko neesmu iemācījies.
Varbūt vismaz būs tās lapas. Dzeltenās un tumši sārtās.