Ilgāku laiku savā mūžā esmu dzīvojis pagaidām tikai 3 vietās - mājās Ogrē, gandrīz gadu Matīsa ielā un tagad pagājis pirmais mēnesis no pusgada Oslo. Taču nekad man nav tikusi tā laime priecāties par pasteļtoņu krāsas Latvijas āru ainavām vai pilsētas industriālās revolūcijas paliekām, kas veras aiz loga. Augstākajos laimes brīžos, kad nebija ciet aizkari vai žalūzijas, mani sveicināja attiecīgi ļoti tuvējs kaimiņu mājas jumts, kam gan bija skaistas sūnas vasarās un milzonīgas lāstekas ziemās, kā arī lieliska spēja romantiski piesegt emocionāli atkailinātos vasaras saulrietus, kuros peldas māsa un vecmamma, vai Rīgā - Oļas un Anželas gādīgās acis, uzraudzīdamas, vai man tai istabā atkal seksuāli neuzmācas Elīna Kolāte vai puķu lakstus un cepumus uz galda negrauž Philips Shuvayev.
Tomēr tagad mana dzīve nudien ir mainījusies. Ja arī es neesmu kādā ģeogrāfiski augstākajā punktā un kāds ir vēl augstāk par mani šai Oslo gravas malā, tad es viņus neredzu, un tātad viņi neskaitās, un viss. Un man ir skats pa logu uz vismaz daļu no tiem pārējiem lejā, budžu rajonu maldīgā mierīguma un geto rajona iluzorā rēnuma ieskautiem. Jau rakstīju par oranžajām debesīm. Redzi nu, tās vai nu dzimst no norvēģu elektrības lietojuma milzīgās pārpilnības, vai Oslo ļaudis vienkārši cenšas pieskaņoties virs galvām esošajai mistērijai, izrādot bābeles torņa cienīgu centību. Es ticu otrajam variantam. Un, haha... Es, es atveru logu.

Bet par to elektrību stāsts tāds, ka reiz runājos ar vienu norvēģi un eventuāli nonācām pie pārsteidzoša secinājuma, ka Norvēģija faktiski tāda banānu republika vien ir, jo pavasarī viņi saražo ūdenskritumos enerģiju no kūstošajiem sniegiem un eksportē to uz Dāniju. Bet rudenī no tās pašas Dānijas enerģiju importē. Un ka viņiem vispār nav ne jausmas, kas notiks, kad beigsies viņu naftas iegulas Ziemeļjūrā. Būs jāeksportē troļļi vēl aktīvāk.