Es degradējos.

vecos ierakstus.
es sevi nepazīstu it nemaz. Tas ir jocīgi.
Tas cik reizēm daudz melnuma ir manī..

bet vēl secināju, tiklīdz sāku ar kādu tikties, es uzreiz strīdos ar mammu. čo za fak.

es darīšu tāpat kā agrāk:
Love hurts so Fuck love...

18 Oktobris 2008 @ 11:55

tas ieraksts ir es nezinu prporcionāli apgriezts šodienas. O.o

Mazcerīgs gadījums.

un man vakar spēka nebij uzvanīt un pateikt "Linda, ko teiktu par Džoniju Depu? "

es stāvēju un skatījos, kā citi kliedz, bet es nespēju neko pateikt, man gribējās iet prom, bet es paliku, jo nu vismaz cilvēku skaitam nodaru.

tik fuckin' piesūkusies ar negatīvismu sen nebiju. es atļaušos no tā atkal novērsties, es negribu atkal palīkt tāda. man bija labi un būs labi.

ok, es esmu egoiste, bet kurš tāds nav?

Vnk fuckin' stresaini tizla sajūta. :(

Pat mans Opaps jautāja kā tad ar puišiem. Sasodīts un tad, kad pasaku, ka nekā, tad visi uzreiz tā jocīgi saka, ka vajag taču un bla bla bla.

Kad vajadzēs tad arī būs. pavasaris kā nekā vairs nav aiz kalniem.phi.

kaut kas nav tā kā vajag.

bet palasīju, kā klājas citiem un sapratu, ka vienkārši ir jāiet gulēt un nav ko gudri te pusmiegā par visu spriedelēt.

nē, es patiesība namainos, cepos joprojām par tiem pašiem sūdiem. izlikos, ka man baigie pārdzīvojumi, un atkal saku ka piedrāzt sevi. kuce.. nekam nederīogā. nemainīgā, cik ilgi nāksies sev skaidrot līdz es sapratīšu.

jā, iespaidota. mazliet sagurusi, bet pie visa tiešām var pierast. negribas smaidiņus, ne šeit. te viņi visu sajauc ar savu noteiktību.
es mēģinu savākties, bet šis tomēr atkal izskatās pēc kārtējā murga, bet es jau kuro dienu gribu nolakot nagus. bezsakars, gribu tos dredus.
Joprojām galvā sēž mammas teiktais par to, ka cilvēkam kurš ir zudis vairs nekas nav vajadzīgs, bet tā nevar būt, jo nu man kkā gribas ticēt, ka pie kaut kā jāpieķeras. kaut vai pie drediem. Mazliet jāpiebremzē un jāpadomā, kas patiešām man vajadzīgs. Laikam jau kaut kas pret klepu, man nepatīk jūsties pat nedaudz slimai, nu protams, ja neskaita manu mīļoto orgānu..
diezgan daudz kas vēl jāpadara, bet šovakar jāaiziet gulēt mazliet ātrāk.

Un atkal tā pati vecā dziesma... diez tas kādreiz mainīsies. O.o
nu bet tad galu galā, kas tad man ir par vainu? :(

Man nez kāpēc tagad ļoti iepatikās The Rasmus, nu labi, nebij jau tā, ka agrāk viņus vispār nezināju un neklausījos, bet tās dziesmas pāslaik vislabāk man palīdz.
Bet domāt taču ir kaitīgi.. tad kādēļ es domāju, par visu, visiem un sevi. jautāju sev, kāpēc Jurim pateicu visu to ko pateicu, nu tāda sajūta, ka būtu viņa priekšā atkailinājusies, bet vārdus jau atpakaļ vairs dabūt nevar, bet, sasodīts, es laikam pateicu pārāk daudz.
Un vēl es domāju par to, ka man atkal gribas lai kāds mani samīļo, jo tā mīļuma man katastrofāli pietrūkst, bet varbūt es vienkārši neesmu pelnījusi, lai kāds tā atnākt, kaut vai no debesīm nokristu, un dotu man tieši to ko es vēlos, un neprasītu no manis to, kā manī nemaz nav. Jūtos mazliet pretīga pati sev.
Un tad es atkal sāku domāt, ka ja es turpināšu tā gruzīties, tad galu galā palikšu viena, jo sāpēs cilvēks ir viens, jo viņam taču vienīgajam sāp. Ka tas viss, kas ar mani notiek ir tikai kāda stulbuma izpausme, esmu jau pārāk liela, lai varētu kā maza meitenīte raudāt, lai panāktu ko vēlas.
Gribas teikt: piedrāzt visu!
bet tam jau nav jēgas, es vaļu ļauties savai straumei, bet man bail no tā, kur tā mani varētu aiznest.Bail no saviem dēmoniem.
man gribētos kādu ar ko parunāties,kādu, kurš saprastu mani, bet tas ir nevajadzīgi, jo tad es vaŗetu īdēt un ņaudēt, cik man slikti un cik man grūti.
pē.

vienalga bla bla bla, tam visam nav jēgas, ja es to briesmoni nesavākšu, tad no manis nekas nepaliks pāri.

Kārtējais periods, kad jūtos pavisam viena, bet mēdz teikt, ka cilvēkam periods brīdi pirms dzimšanas dienas parasti ir diezgan smags, tad nu man atliek tikai to brīdi pārciest..
Vajdzētu tomēr laikam izgulēties...

Noliec galvu uz sliedēm- strauji tuvojas vilciens.

hah.. mans draugiem.lv statistikas abonements beidzās: 8. aug 2007 22:22.

mazāk zini saldāk guli. ;)

ši diena ir un bija jocīga.
jau tas kā es jutos no rīta un apziņa, ka vēlos slepus sameklēt darbu, lai varētu vākties prom no mājām, šo atmosfēru es vienkārši varāk nespēju izturēt , un tas var beigties vai nu ar bēgšanu vai nu ar... po.

šīsdienas atziņa: "ja es sāku just un domāt,ka mana dzīve tomēr ir skaista, atnākot mājās šī sajūta pazūd"
bet kā tās var būt mājās ja tās sāk nīst. protams vaina ir manī. bet ne tikai. es pārtraukšu sevi šaustīt.

bet kamēr neatnācu mājās viss bija tik jauki, cik vien jauki var būt. Ar Lauru pavazājāmies un pamācījāmies valodas. Tad pie Origo satikām Jāni. sasodīti jauku cilvēku. jā, es sajūsminos par džeku, bet man pret to nav iebildumu, jo šodien bija sajūta,ka man atkal ir sirds, un tas tomēr ir patīkami, lai ko es savā slimīgajā prātiņā sadomātos. Un man patika viņa acis un tas kā viņš ar tām skatījās uz Lauru. un vairāk neko man nevajadzēja.

es patiešām esmu aizmirsusi sevi

es zināju, ka es varēšu, bet šobrīd patiešām pietrūkst spēka.